Uzskatu, ka tas, kas nupat notika Rīgas domē (RD), visa tās principā bezpriekšmetiskā vārīšanās, šīs galēji dekoratīvās pozas, kad nevienam pozētājam nav ko teikt Rīgai pēc būtības, manā uztverē nav nekas vairāk kā daļēji domes pozīcijas apzināti uzpūsts un daļēji Saskaņas iekšējo problēmu noteikts tukšs burbulis bez perspektīvas mums – rīdziniekiem.
Iespējams, nekas vēl nav galā, bet pagaidām esošais iznākums mani apmierina. Kombinācijas, līdz kurām vēlēšanām (līdz nākamā gada 5. martam, līdz 2021. vai 2025. gadam) izdzīvos šis RD veidols, tik ilgi, kamēr es kādā opozīcijas vai koalīcijas piedāvājumā nesaskatu kvalitatīvas, lietišķi pamatotas pilsētas attīstības alternatīvas, mani atklāti sakot sevišķi neinteresē. Tāpēc es novēlu Burova kungam godam tikt galā ar saviem pienākumiem, bet Saskaņai beigt vairoties kā amēbai - daloties. Tā ir tikai savu vēlētāju čakarēšana. Vārdu sakot - esošo stāvokli RD es pagaidām uzskatu par tādu kā pārejas perioda situāciju.
Taču - es nebūt neesmu mīlīgi noskaņots, redzot to ainavu, ko mums nupat zīmēja Rīgas domes deputātu kopums. Kas tad bija šī kopuma vadmotīvs nesenajos kašķos? Vai varbūt šajās, teiksim, politiskajās razborkās dominēja municipālās kārtības uzturēšana un pilsētas attīstības stabilitāte? Vai RD pagaidām ne visai stabilā koalīcija cer sevi leģitimēt, vismaz kaut cik vairojot pilsētas kolektīvo (!) pašapziņu ar šim mērķim atbilstošu darbību? Pagaidām šāda līmeņa ieskicējumus es RD darbībā nesaskatu. Kāda tad īsti ir RD politiskā identitāte? No vairākiem iespējamiem piegājieniem (biheivioristiskais, pragmatiskais, instrumentālais, konfliktoloģiskais utt.) es patlaban uzsvērtu strukturāli funkcionālistisko aspektu. Proti, vara ir tik vien kā tās vai citas apakšsistēmas funkcija. Tas it labi ilustrē attiecības RD, kura sastāv no vienām vienīgām apakšsistēmām. No sava veida kastām, kuras pat demonstratīvi atsakās vērtēt citus viedokļus.
Bet, ciktāl runājam, piemēram, par Saskaņu, tad man ir aizdomas, ka tā lielā mērā ir zaudējusi savu identitāti. Lai gan - faktiski to var teikt par ikvienu partiju, kurai nav savas stabilas stājas un sejas. Tomēr Saskaņas sejas sabrukums pēdējā laikā, manuprāt, bijis vērojams visspilgtāk. Salīdzinoši spēcīga organizācija ar salīdzinoši stabilu elektorātu faktiski noraksta pati sevi.
Taču - jājautā: vai Saskaņa un arī citas RD agrāk vadošās partijas savā uzvedībā ir pienācīgi respektējušas to, ka ir tieši rīdzinieku kalpi? Vismaz - vai RD partijas ir vēlējušās sevi un RD uzturēt kā efektīvu pārvaldes mašīnu (sk. M. Vēbers)? Nekā, tās bijušas pamatā aizņemtas ar savstarpējo konkurenci, ar to, kurš tad galvaspilsētā dominēs. Pārlieku politizētas, varētu teikt, sovjetizētas pozas RD attiecībās nereti prevalē. Tas ir nožēlojami!
Vēl viens manā uztverē svarīgs jautājums. Vai Rīgā ir inteliģence? Kā tā izpaužas? Vai tikai savu «nozaru» saietos? Vai arī Rīgas inteliģence ir tā, kas nosaka, teiksim, Rīgas varas manieres? Toni, stāju... Jā, jā es pazīstu Rīgā, arī tās varas aprindās itin daudzus inteliģentus cilvēkus, bet - ne par to te runa. Te runa ir par dominanti, par kultūras dominanti. Vai būtu runa par pilsētas pārvaldi, par ekonomiku, par atkritumu savākšanu...
Vēl te, protams, vērts runāt arī par pašvaldību patstāvību. Jo man šķiet, ka VARAM patlaban vēlas pakļaut pašvaldību (RD) darbību valdības birokrātijai. Manā uztverē tas nozīmē radīt samākslotu disproporciju starp centra un vietējās varas pilnvarām. Atbildiet - vai esošā Saeima, tās ministri patlaban traucē pašvaldībām dzīvot vai atbalsta tās? Vai pašvaldību vara Latvijā ir formāla vai patiesa? Sākot ar Rīgu un beidzot ar katru nomali.
Un, manuprāt, te vietā ir jautāt arī par to, vai ir pienācīgi noteikts vietējās pārvaldes, pašvaldību pilnvaru apjoms. Esmu dzirdējis no abām pusēm visai daudz demagoģijas saistībā ar vietējās pārvaldes principu neievērošanu, nepieļaujamu teritoriālu decentralizāciju, amorfu pašvaldības pilnvaru apjomu, lai tā spētu pilnībā atbildēt par savu novadnieku likteņiem. Latvijas vara tagad grib mainīt vietējās pašpārvaldes veidolu. Es gribu zināt, ko konkrēti tas Latvijai, katram tās cilvēkam dos.
Un vēl - arī šī cīņa starp pozīciju un opozīciju, kura tiek uztverta nevis kā dažādu uzskatu sadursme, bet (gan RD, gan Saeimā) kā cīņa starp «mūsējiem» un «nemūsējiem», man riebjas. Jo tā tiek degradēts vienotas valsts ietvars, kurā mēs visi pastāvam.
