Kura valdība mums bija kolektīvs?

 
©F64 Photo Agency

Paši, cerams, redzat, ka vairākiem šīs valdības ministriem trūkst pienācīga valstiska vai vismaz profesionāla savas rīcības pamatojuma. Ir tikai lielā mērā egoistiski «niķi» vai iegribas, neargumentētas ambīcijas.

Var jau būt, ka tas viņiem vēl tāds kā pārejas vecums, lai gan augstākā vara, valsts it kā nav īstā vieta, kur to svinēt. Lai gan, protams, ar to var daudz ko attaisnot - gan skolu pastāvēšanu tik vien kā fiskālu apsvērumu dēļ, gan skolēna «vērtību» augstskolai tik vien kā ar centralizēto eksāmenu rezultātiem; gan jūtamu veselības aizsardzības novēršanos no cilvēka tiktāl, ka dažviet jau jāsāk runāt ne tikai par sistēmas kā tādas, bet arī par personāla aizraušanos ar paviršību un nevīžību; gan arī par vietējās (pašvaldību) varas atsvešināšanu no vietējās tautas.

Kā šiem cilvēkiem iz varas trūkst un ko paveikt, lai vara kļūtu (vai arī būtu spiesta) tapt patiesi atbildīga savas tautas un valsts priekšā? Nesen Latvijas Veselības ekonomikas asociācijas valdes priekšsēdētāja Daiga Behmane (Diena, 28.11.) teica, ka «Latvija ir viena no retajām, kur nav izstrādāti pakalpojumu kvalitātes standarti». Lūk, tā manā uztverē jau ir viena no precīzām darāmā formulām. Vai tad ministri, ierēdņi, vēl citi «tautas kalpi» nesniedz mums savus pakalpojumus? Vai arī uz viņiem, tāpat kā uz mediķiem vai skroderiem nav attiecināmi viņu darba specifikai atbilstoši pakalpojumu kvalitātes standarti? Ja nav, kāpēc? Ja nav pakalpojuma kvalitātes, kāpēc valsts pārvaldē strādājošo vidējā alga ir divreiz lielāka nekā veselības aprūpē?

Vēl gribētos saņemt atbildi uz jautājumu - kāpēc nevienam atjaunotās valsts parlamenta sasaukumam nav izdevies radīt valdību - kolektīvu, kurā ikviens ministrs redz un saprot arī visu pārējo misiju un prot efektīvi sadarboties? Jo, ja Saeimai būtu griba un spējas izveidot šādu valdību, tad tautas labklājība un valsts augšupeja būtu pārliecinoši rezultatīvas. Es te neko neizgudroju. Par valsts zinātni ir sarakstīts lērums grāmatu. Dažas sarakstītas vai tulkotas arī latviski. Pat atsevišķi valstsvīru, ierēdņu tipāži tikuši preparēti krustu šķērsu. Tāpēc, ja Pēteris Apinis (Diena, 28.11.) raksta, ka «faktu iespējamu novirzi ārstēšanā var ātri uzķert un koriģēt», tad es uzskatu valsts pārvaldē kļūmes un aplamības var uzķert un koriģēt vēl ātrāk. Jo vairāk, ja klasiķis Pīters Drukers savulaik rakstīja, ka «vadītāja efektivitāti nenosaka talants vai ģenialitāte, efektivitātes sasniegšanai ikviens vadītājs izmanto praktisku metodiku, kuru var iemācīties un kuru var apgūt». Arī tāpēc jāpiekrīt Pēterim, ka «jābūvē droša sistēma, kurā grūti kļūdīties». Jājautā - kāpēc tāda līdz šim nav radīta mūsu valsts pārvaldē, kur to radīt vieglāk nekā medicīnā?

Aizmirsu, kurš gudrinieks ir teicis, ka vēsture lielā mērā ir vēstījums par valdītāju kļūdām. Savukārt Boriss Čičerins savā grāmatā Valsts zinātnes kurss jau pirms krietni vairāk nekā simt gadiem rakstīja, ka «nekas tā nestāv ceļā politiskās jēgas attīstībai kā sabiedrībā saglabājies revolucionārs gars». Un - «sociālistiskai iekārtai var pakļaut beztiesisku pūli, bet starp brīviem cilvēkiem tam nav augsnes». Vēl viņš uzsver, ka politiskā jēga vajadzīga ne tikai valstsvīriem, bet arī pilsoņiem un ka politiskā jēga ir gūstama tikai praksē. Jēgu, savas valsts jēgu mēs varbūt spētu definēt, bet vai mums, gan valstsvīriem, gan sabiedrībai, ir pienācīga tās apgūšanas prakse? Vai tie abi tiekušies pēc pienācīgas politiskas izglītības, lai šo praksi gūtu? Vai tie vairāk pašlabumam nekā principiālai, labai valsts praksei veltītie «dumpīši», ko palaikam rīkojuši un rīko dažādu nozaru ļaudis, ir nesuši šīm nozarēm stabilu, nepārejošu izaugsmi? Manuprāt, nav. Tātad - nepieciešams reāls un godīgs pēc neatkarības gūtās valsts prakses novērtējums. Tātad - nepieciešams principiāls un taisnīgs gan varas aprindu, gan pilsoniskās sabiedrības kvalitātes vērtējums.

Es šo te rakstu, pareizāk - tik vien kā skicēju, tikai tāpēc, ka man, iespējams, naivi gribas, lai tādas lietas kā postmodernisms, arī liberālisms, arī kultūras revolūcija, arī globalizācija nomāktu, pakārtotu sev mūsu nacionālo patību. Es gribu, lai garīgā un ekonomiskā vara valstī būtu vienotas. Pagaidām neredzu, ka mēs spētu attiecībās ar šīm lietiņām uzturēt pienācīgu savas valsts cienīgu izaicinājumu. Bet, kā rakstīja Eliass Kaneti: «Par paranoisku valdītāja tipu var saukt to, kurš visiem līdzekļiem tiecas pasargāt sevi no briesmām.»

 

Abonē