Kardināls Jānis Pujāts Aglonā teica tik labu runu, ka elle uzvārījās. Mēsli pārbijās un uzpeldēja. Daži teikumi, ko kardināls manā uztverē varēja paturēt pie sevis un kam, manuprāt, pietrūka vai nu ekumēniska takta, vai laicīgas pašcieņas, kļuva stimuls puvuma atklāsmei sabiedrībā. Līdz ar to, kādā veidā un kādā gara līmenī atklājās kardinālam uzbrūkošo pamatmasa, šo teikumu saturs kļuva sekundārs.
Jo vairāk dažādos tīkla portālos vai medijos simti anonīmu un kāds desmits ļaužu ar savu vārdu brauca virsū kardinālam, jo primārāka kļuva apziņa, ka savā pamatmasā te izpaužas ļaudis ar tik traumētu pašapziņu, ka tiem liekas svarīgi ne tikai aizsargāt, bet arī izrādīt savu niecību. Mēsli uzpeldēja un ciešā, ļaunā slānī gāzās virsū ne jau netikumam, liekulībai, meliem, bezsirdībai, bet kardinālam, arhibīskapam, katoļiem, Bībelei un kristietībai.
Vispirms mēsli pārbijās no tā, ka baznīca kā garīgs, visai masīvs, noteiktās vērtībās bāzēts un gadsimtu pieredzes trenēts institūts varētu daudz aktīvāk nekā līdz šim doties laukā no dievnamiem sabiedrībā un samērot, konfrontēt tur savus principus ar sabiedrībā pastāvošajiem. Mēsli pārbijās, ka to garīgais pamats izrādīsies nekonkurētspējīgs. Jo pret kardināla noliegumu tie nelika vis savu apliecinājumu, bet savu ļaunumu. Un pret kardināla apliecinājumu tie arī lika ļaunumu. Tad ko tie īsti pārstāv un aizstāv dialogā ar sakrālo? Sabiedrības alkas pēc totāla relatīvisma? Varas alkas pēc visa profanizācijas? Izvēles brīvību, kas pastāv nevis atbildības, bet iegribu vai lumpenkategorijās? Kastu morāli, kura mainās, kā papūš iegribu un interešu vēji? Sektantismu, kas, plēsdams Kristu un Bībeli fragmentos, taisa Dievu par savu kalpu? Ja katoļi, jebkura stabila konfesija, nepaliek savas draudzes ietvaros, bet nāk ar savu garīgo vēsti laicīgā sabiedrībā, tad tiem, kam ir sava pārliecība, sava Baznīca, it kā jābūt priecīgiem. Jo tad tuvāk nekā citkārt parādās spēcīgs partneris, spēcīgs oponents, un tas ir stimuls sakopt pašam savu vidi un pārliecību.
Taču mēsli pārbijās no tā, ka kapelās, ko tie dažviet skata pēc iekārtojuši savos ofisos, baznīca varētu prasīt arī dvēseles klātbūtni. Tai tur līdz šim nav bijis vietas. Mēsli pārbijās no tā, ka baznīcas garīgā uzstājība laicīgajā laukā varētu izjaukt pie horizontālas, divdimensiju eksistences un horizontālām idejām kā šodien augstākām pieradušās intelektuālās, radošās elites idilli. Radušiem sludināt, ka augstākās ciešanas ir ciešanas sevis dēļ, patēriņa ciešanas, ciešanas no kādas atkarības... tiem droši vien bailes no vertikālās dimensijas. Sevišķi tad, ja tai ir kolektīvs nesējs. Tie bīstas ij no sadarbības, ij konkurences. Tie bažījas, ka ar savu bagāžu var palikt ēnā. Tāpēc tas, kas pievērš izvēles brīvību augstākam, tiem liekas agresīvs. Jo viskomfortablāk ir samērot sevi tikai ar sevi pašu.
Tāpēc, kur kardināls sauca Kalkutas Terēzi, tur mēsli sauca baznīcas pedofilus. Katoļu baznīcai grēcīgu kalpu vai cik. Grēcīgu pāvestu vesela virkne. Taču ticīgie atskatīsies ne uz tiem, bet uz Kalkutas Terēzi, kam 26. augustā simt gadu, uz Arsas bīskapu, uz Jāni Pāvilu II un vēl daudziem līdzīgiem. Katrā tautā diezgan neliešu, taču atskatīsies tā uz saviem svētajiem un varoņiem. Ja vien vēl ir tauta, nevis pabiru sabiedrība. Turklāt Bībele ir arī diezgan kritiska grāmata. Tā nedod aizmirst, kā izskatās mēsli pašā baznīcā. Manuprāt, baznīcai šodien nav satura problēmas, bet tai ir laikmetīgas komunikācijas problēma ar sabiedrību, kāda tā šobrīd ir. Tāpēc mērķi, ko noteicis sev jaunais Latvijas katoļu metropolīts, es saprotu arī kā centienus pēc laikmetīgas komunikācijas, neatkāpjoties no savas baznīcas principiem. Un, manuprāt, no šīs komunikācijas nebūt nav jāizslēdz, piemēram, diskusija par to, ko katra konfesija Latvijā sagrāvusi, ko uzcēlusi pēc būtības.
Taču mēsli pārbijās no tā, ka viņu bērni, pārnākuši no skolas, varētu likt vecākiem pirkstu pie sirds un teikt – tev nebūs zagt, tev nebūs nokaut, tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nepatiesu liecību sniegt... Lai arī metropolīts ij pirms, ij pēc ingresa teica, ka Bībeles mācība netaps uztiepta skolai kā ticībā atgriešanas instruments. Ij kardināls, ij arhibīskaps to uzsvēra kā tikumisku, kultūras rīku. Tiesa, kristiešiem un baznīcai tīkamu. To publiski saprata vai vienīgi Ilmārs Latkovskis: "Bībeles zināšanas ir ļoti būtiskas cilvēka vispārējam kultūras līmenim. Eiropeiskās kultūras un mākslas pilnvērtīga izziņa nav iespējama bez Bībeles zināšanām. Tāpēc jaunākā vecuma skolas bērni vispirms būtu iepazīstināmi ar Bībeles stāstiem (sižetiem), bet vecākajās klasēs nāktos apgūt arī Bībeles struktūru, sižetu interpretāciju literatūrā, mākslā un filozofijā." (delfi.lv, 20.08.2010.) Man gan tuvāka šķiet Sergeja Averinceva attieksme, un arī šai lietā relatīvismu es negribētu. Es negribētu, lai Bībeles mācīšana skolās izvēršas par vēl vienu ar ticību saistītu Glasperlenspiel (stikla pērlīšu spēles) gadījumu, "tikai" kultūru, kad "kristīgās mācības būtība izšķīst sekulārās domāšanas iemaņās" (S. Averincevs). Tāpēc pamatiemeslu Bībeles mācīšanai šodien es saskatu šādā Averinceva tēzē: "Tikai tad, kad pēkšņi uzrodas kāds barbarisms, līdzīgs nacismam vai boļševismam, kas ir vienlīdz naidīgs gan ticībai, gan kultūrai, ticība un kultūra kādu brīdi lūkojas viena otrā ar pieaugošu izpratni, pat metas viena otras apkampienos." Vai bezvērtību, bezmorāles barbarisms nemoka šo valsti un tautu? Arī pārbijušos mēslu uzpeldējums, to pamatmasas apliecinātā Bībeles zināšana (No kā Marija dabūja? No figviņzin…) un attieksme pret to vēsta, ka barbarisms plaukst. Padomājiet, vai Bībeles mācīšana šodien nav abpusēji izdevīga ij ticībai, ij kultūrai, lai tās abas dabūtu labākus ļaudis? Vai tā vietā, lai apsaukātos, jēdzīgāk nebūtu vienoties to cilvēka īpašību labad, ko ij baznīca, ij kultūra teicas aizstāvam?