Jo tālāk no 15. septembra, jo vairāk redzams valdības ārkārtas sēdes godaprāts un caurspīdīgums. Ne katra valdība saņemtu dūšu paziņot, ka tās galvenā prioritāte būs liekulība.
Proti – paziņojumam, ka galvenā valdības darba prioritāte būs nodarbinātība, pirmkārt, nav seguma nākamā gada budžeta projektā, otrkārt, tam joprojām nav seguma valsts politikas un uzņēmēju attiecībās, treškārt, Latvijā nav sakarīgas nodarbinātības politikas pat visrāmākajiem, vistreknākajiem laikiem. Var gan būt, ka valdība iecerējusi šo prioritāti īstenot ārpus Latvijas. Un, ņemot vērā paredzamo 451 vai 275 miljonus vērto nākamā gada budžeta samazinājumu, nodokļu ambīcijas u. tml, iespējams arī, ka valdība ar nodarbinātību kā prioritāti saprot arvien jaunas atlaišanas. Tad tā nav liekulība, tad tas ir tikai cinisms.
Ne katra valdība spētu atzīt, ka ir viltvārde.
Proti – līdz 29. septembrim esot jāpabeidz valsts funkciju novērtējums un jāpasaka, no kādām funkcijām var atteikties. No tā izriet, ka runas par "strukturālo reformu" valsts pārvaldē līdz šim bijušas tukša muldēšana. Neizdevās atrast nevienu teorijas grāmatu, nevienu nopietnu strukturālās reformas pasludinošu dokumentu, kur teikts, ka reformu startā (!) var izpalikt mērķu definīcija un funkciju novērtējums. Turklāt valsts aparāta funkcijas nosaka ne tikai varas iekšējo atbildības loku. Piemēram, viens no dokumentiem ir Boloņas deklarācija. Arī Latvijai Boloņas procesa mērķi strukturālo reformu līmenī jāsasniedz 2010. gadā. Cita starpā – divlīmeņu izglītojošajām programmām jābūt saistītām ar reālām studentu darba iespējām nākotnē; intelektuālajam, kultūras, sociālajam un zinātniskajam potenciālam jābūt nostiprinātam atbilstoši procesa mērķiem... Tostarp valdība un IZM līdz 1. februārim paredz sagatavot vien papīru – augstākās izglītības optimizācijas plānu. Manuprāt, tā nav darbība, bet tikai imitācija. Un, kāpēc tikai 29. septembrī, vairāk nekā gadu pēc tam, kopš krīze kļuva akūta, valdība vien "izskatīs jautājumu par nodokļu politikas pārskatīšanu nolūkā stimulēt uzņēmējdarbību"? Vai tad nodokļu politika nav īstenojama ciešā sakarā ar strukturālām pārmaiņām gan valsts pārvaldē, gan ekonomikā?
Summējot – vismaz pieci valdības ārkārtas sēdē nosauktie terminētie darbi paši par sevi bez konteksta (strukturētības, stāvokļa sistēmā) atklāsmes raksturo vien fragmentāru grābstīšanos. Jautājums – ko tad te jau ilgi un skaļi sauc par "strukturālām reformām", ja par funkcijām līdz šim nav nekādas skaidrības? Neraugoties uz to, ka vārdi "nodrošināt racionālu publisko funkciju sadalījumu" stāvēja Publiskās pārvaldes reformas programmā jau labu laiku pirms dižklizmas. Tātad – politiķi un ierēdņi šo programmu apzināti sabotēja.
Ne katra valdība (protams, nav runa tikai par Dombrovska valdību) uzdrīkstētos publiski paziņot, ka bijusi brīvprātīga tūļa.
Proti – līdz 15. oktobrim Ministru Kabinetā jābūt likumprojektam par vienotu valsts un pašvaldību darbinieku atalgojuma sistēmu. Runa, iespējams, ir par likumprojektu, kurš publiski pavīdēja pavasarī (atalgojuma piesaiste pie vidējās algas, koeficienti atkarībā no amata, iespēja dalīt prēmijas 120% atalgojuma apjomā un, manuprāt, pietiekami daudz pilnvaru valdībai noteikt, lai viss paliek apmēram "tā, kā līdz šim"). No vienas puses, labi, ka (ar vai bez SVF piespēles) tiek vismaz izrādīta griba atņemt politiķiem un augstākajiem administratoriem sviru, kura stimulē ierēdņus ēst nevis no valsts, bet no šo priekšnieku rokas. Taču, skatot pagātni, rodas nelabas aizdomas, ka šis likumprojekts var tapt par tādu pašu vienotas valsts pārvaldes atalgojuma sistēmas "rozā sapni", par kādu tapa iecerētie
Ministru Kabineta noteikumi (2005. gads) par vienotu atalgojumu valsts iestāžu ierēdņiem un darbiniekiem. Cita starpā tika sacīts, ka šo noteikumu pilnīgai ieviešanai vairāku gadu garumā vajadzēs papildu finansējumu 95,61 miljona latu apjomā. Ja jau krietni šaurākas aptveres noteikumiem vajadzēja tik daudz, cik tad vajadzēs likumam? Vai arī jau tagad var droši teikt, ka šis likums tiks pieņemts skata pēc, bet vismaz krīzes laikā faktiski darboties nesāks? Turklāt, ja jau šāds likumprojekts tiek bīdīts, tad jau laikam tās trīsdesmit četros speciālajos likumos noteiktās šīs darbinieku grupas ar atalgojumu saistītās privilēģijas un garantijas ir atceltas. Citādi atkal sanāk vien kārtējā rīcības imitācija. Lai vai kā – šis likumprojekts jāvērtē publiski.
Ne katra valdība būtu drosmīga atzīt, ka eksperimentē ar cilvēkiem.
Proti – ideja līdz 2013. gadam samazināt valsts sektorā strādājošo skaitu līdz 8% nav segta ar adekvātām idejām uzņēmējdarbības, privātajā sektorā. Acīmredzot samazināšana notiks tādā pašā garā, kā notika lauksaimniecībā nodarbināto samazināšana. Vai arī valdība lolo klusas cerības, ka līdz 2013. gadam tie, kas virs 8%, no Latvijas aizlaidīsies.