Kopš bijušais padomju cilvēks pieradis, ka tualetes papīrs vairs nav deficīts, avīžu funkcijas gājušas mazumā. Tirāžas kritušas arī tāpēc, ka avīzēm iet secen nagliņas periods. Taču partijas to, šķiet, nav pamanījušas un ražo savus orgānus atmirušām funkcijām.
Nekad laikam nesapratīšu to, kā partiju drukātie orgāni var būt nekvalitatīvāki par masu medijiem. Ja ir kopīgā lietā ieinteresēta intelekta izlases iespējas, ja ir iespēja pacietīgi un maksimāli atklāt (nevis slēpt daiļrunībā) radošo un lietišķo partijas potenciālu, ja, cerībā uz valdības sastādīšanu, ir apzināti selekcionēta kompetence, kas traucē radīt kvalitatīvu partiju presi? Kāpēc tās vietā partiju orgāni izdabā masu tirgum – mēs esam gandrīz tikpat stulbi kā jūs, balsojiet par mums!
Pat tad, ja uztvert partiju orgānus tikai kā reklāmas izdevumus, lielveikalu reklāma ir labāka. Jo, ja lielveikalu reklāmā rakstīts, ka kotlešu masa tagad par 31% lētāka, tā ir skaidra, konkrēta bilde. Partiju orgāni reklamē savu kotlešu masu pamatā aprakstoši. Labākajā gadījumā tie apraksta partiju skatījumu uz lietām. Mazāk nekā divi mēneši līdz Saeimas vēlēšanām, bet vēl nav nācies lasīt, ka tie aprakstītu valstiski savāktu tās vai citas problēmas risinājumu. Labākajā gadījumā tie apraksta vēlamo rezultātu, ko tiem gribētos sasniegt. Bet izvairās konkrēti un kompleksi raksturot politiku, ko tie piekops, lai šo rezultātu tiešām panāktu. Tie nevis atklāj (kā lielveikali) savas kotlešu masas vērtību, bet reklamē pamatā formu, izskatu, viedokļus, brendu un izdarības. Politiski kvalificētā līmenī pausts ideju pamatojums te dižs retums. Toties mudž apgalvojumi: Svarīgs ir katrs cilvēks, Jāmaina attieksme pret politiku, Skolai ir vajadzīgs mūsu atbalsts, Veselas attiecības sabiedrībā – vesela valsts... Ja iedomāties, ka runa ir par nākamajiem politiķiem, tad teksts zem šiem no apvienības Vienotība izdevuma ņemtajiem virsrakstiem ir tikpat retorisks.
Šajā gadījumā Vienotība te nav īpašs kritikas objekts, bet tikai piemērs citu, līdzīgo vidū. Līmenis, kādā partiju līderi un kandidāti savu partiju orgānos apelē pie vēlētājiem, manuprāt, ir pieejams katrai koledžu beigušai vai vienkārši rakstītpratējai ķēkšai. Samērā ar priekšā stāvošo deputātu darbu konkrētā valsts situācijā tā ir tukšu salmu kulšana.
Kāda velna pēc vēlētājiem jāsaprot un jāakceptē kaut kādi īpaši kampaņas spēles noteikumi, kāpēc tiem jāielaižas lētticības tirgū? Ja es savā prātā zīmēju vēlētāju, kam varētu būt adresēts Latvijas partiju drukāto izdevumu pamatsaturs kampaņas laikā, tad man jāteic, ka šāds vēlētājs man riebjas un kā politikas pasūtītājs biedē. Jo, manuprāt, caur šiem papīriem apelē nevis pilsonis pie pilsoņa, nevis nākamais politiķis pie sabiedrības, bet gan tautai piesakās pieklājīgā un korektā, palaikam izpušķotā leksikā tērpusies liekulība vai trulums. Acīmredzot tiek gaidīts, ka no mīlīgām čalām un konkrētas politikas piedāvājumā neiztulkotas, "augstāku standartu nepieciešamībai" Latvijas politikā, vajadzībai izvest valsti no "morāli ētiskā strupceļa" (Ģ. Kristovskis) veltītas patētikas vēlētājs gūs pārliecību par tās vai citas partijas valstsspēju. Ar šādu komplektu var apelēt pie idiotiem. Man tas liecina nevis par partiju centieniem vairot ļaužu uzticību politikai, bet par to, cik zemu partijas vērtē cilvēkus, ar cik zemiem kompetences griestiem šo partiju kandidāti grib tikt pie varas.
Un vēl viens aspekts. Apvienības Vienotība priekšsēdētājs Ģirts Valdis Kristovskis nesen vēstulē pārmeta apvienības deputātu kandidātiem nekoleģialitāti, individuālās atpazīstamības nodrošināšanu uz kopīgo centienu rēķina. Ciktāl viņš runā par elkoņu lietošanu, negodīgu sāncensību šajā sacensībā, tiktāl viņam taisnība. Bet ko gan nozīmē frāze šajā pašā vēstulē: "Vēlēšanu kopējo rezultātu noteiks V. Dombrovska un pārējo redzamo Vienotības līderu spēja panākt uzticamību Vienotības kopējam spēkam, profesionalitātei un stājai"? Kāda tad ir neredzamo partiju kandidātu loma? Varbūt tie pēc būtības ir vērtīgāki par redzamajiem līderiem, kuri savā līdzšinējā praksē turklāt ne tuvu nav apliecinājuši atkal deklarēto? Vai, piemēram, ja apvienības priekšsēdētājs sāk sūkstīties par kandidātu zemajiem ētiskajiem standartiem, tad viņš faktiski gaužas vai nu par redzamo līderu nespēju veikt perfektu kandidātu atlasi, vai arī par to, ka šo zemo standartu nosaka attiecīgās mantas deficīts apvienībā. Turklāt neredzamajiem kandidātiem taču nav tā publiskā, administratīvā un politiskā resursa, ko partiju un to apvienību līderi var izmantot teju diendienā. Tātad partijai būtu jāapgādā neredzamie kandidāti ar pietiekamām atpazīstamības iespējām. Taču šiem kandidātiem jāizplata partiju kampaņas izdevumi, kuri par viņiem pašiem informē tikai starp citu. Pamatā šie kandidāti izplata informāciju nevis par partijas listi, bet par tās līderiem. Jo partiju orgāni tikuši reducēti līdz līderu orgāniem.