Tautas partija (TP) nupat taisīja vienu meistarīgu gājienu politiskajā spēlē. Tautas partijai tāds nebija padevies jau pāris gadus. Lai arī TP ierosināja Saeimu atlaist tūlīt, gājiena izcilība ne tuvu nešķiet meklējama šā ierosinājuma saturā. TP ar šo gājienu lieliski notestēja visus politiskās spices spēlētājus.
Vislabāk TP ierosinājumu – atlaist Saeimu tūlīt – šķiet uztvert kā farsu, opozīcijas izmēdīšanu. Var jau būt, ka TP vinnētu vairāk, ja vēlēšanas notiktu pēc pusgada, nevis gada. Bet tad vajadzēja citu gājienu, jo šāds – pielaizīšanās konjunktūrai bez ziepēm – rada papildu iespējas TP nokost. TP nodeklamēja opozīcijas skaitāmpantiņu. Opozīcija neattapa nospēlēt līdzvērtīgi, bet sāka publiski atskaņot murgus, kas skaidri atklāja, ka pamatā tā spekulējusi ar Saeimas atlaišanas ideju, nevis bīdījusi to. Liekulība uzpeldēja.
Pirmkārt – nav ko liekuļot, ka ij pozīcijai, ij opozīcijai 13. janvāris bija špicka pie pakaļas. Špicka, no kuras galvās beidzot iedegās pārliecība atlaist Saeimu un grozīt vēlēšanu likumu. Visi pēkšņi jutās pamodušies jaunā Latvijā un laikam tāpēc izlikās atkal aizmirsuši, ko bija sastrādājuši vai sasolījuši pirms 13. janvāra. Ja no 13. janvāra vakara, lai cik tas ar būtu inscenēts un, kā izrādījās turpmākās dienās citur, arī štancēts konveijera produkts, kaut kam kaut kas atmodās apziņā, tad tie bija parastie ļaudis. Ja politiskajām aprindām arī bija vajadzīgs šāds vibrators vai stimulators, tad pagaidām efekts ir tāds, ka politikas apziņa uzrāda nevis gribu mainīties, bet drīzāk gribu straujāk irties pa veco gultni. 13. janvāris vieniem (opozīcijai) šķitis tāda kā atļauja vēl histēriskāk un neproduktīvāk izrādīt sevi, otriem (pozīcijai) tā šķitusi atļauja rādīt sabiedrībai dūri, draudēt ar skrūvju piegriešanu un drošības jēdzienu reducēt no sabiedrības drošības uz varas drošību.
Otrkārt – nav ko liekuļot, ka jel vienai no Saeimas partijām Saeimas atlaišana bijusi vai ir mērķis. Tas šīm partijām bijis tikai iemesls. Reakcija uz TP ideju to lieliski atklāja. Kāds trakums – TP ierosina atlaist Saeimu tūlīt, bez izmaiņām vēlēšanu likumā! Lai arī, ja kas, tad ideja par izmaiņām vēlēšanu likumā ne pārāk skaļi, tomēr tikusi provocēta jau pirms tam, kad spēkā pieņēmās Saeimas atlaišanas ideja. Un – ko nozīmē atlaist Saeimu opozīcijai? Opozīcijai, ja ņemt tās teikto nopietni, tas nozīmē – atlaist Saeimu aizaizvakar. Dažus mēnešus pēc iepriekšējās, ne 13. janvāra, saiešanas Doma laukumā. Vai tad par to netika zvanīts vienā laidā? Vai tad mums nebija Jaunā laika vadītas Saeimas apakškomisijas Satversmes grozījumu izstrādei? Vai tad opozīcijas partijām nebija diezgan laika sagatavot pienācīgus tiesisko normu projektus ij visādiem Saeimas atlaišanas, ij valsts iekārtas izmaiņu, ij vēlēšanu korekciju gadījumiem? Vai tām nebija diezgan laika aprobēt šos konkrētos projektus sabiedrībā – kaut vai tajā pašā 13. janvārī? Kas šādi sagatavotai opozīcijai traucētu turēt TP pie vārda un teikt – labi, pieņemam attiecīgu lēmumu kārtējā Saeimas sēdē? Jo situācija ārkārtas vēlēšanām būtu tiesiski sagatavota. Kāpēc tā vairāk nekā gada laikā, kopš tiek uzturēta prasība atlaist Saeimu, nav sagatavota? Tāpēc, ka nevienai (!) no Saeimas partijām to nevajag.
Turklāt – nav ko, treškārt, liekuļot un likties nezinām, ka lēmums par Saeimas atlaišanu nenozīmē tās pilnvaru tūlītēju izbeigšanos. Saeima kritīšot šokā, un valdība būšot paralizēta. No kā tad tas šoks, ja pie pašas idejas visiem deputātiem it kā sen jābūt pieradušiem? No kā tad tā paralīze, ja premjerministrs vai katru dienu atskaņo, ka valdība, ja notiek tas un tas, ir gatava atkāpties? Un arī tad, ja opozīcija nekā nav darījusi, ja pozīcija izpaudusies tikai kā bremze, ir diezgan laika (kaut vai līdz 6. jūnijam), lai pienācīgi tiesiski sagatavotos ārkārtas vēlēšanām. Lai pieņemtu un pat publiski apspriestu vēlēšanu likumu (arī mainot vēlēšanu sistēmu), lai akceptētu Satversmes grozījumus u.tml. Laika diezgan. Gribas nav.
Taču – ne tas, ne tiesiskā sagatavotība nodarbina Saeimas partijas. Tās nodarbina neziņa par to, kā reaģēs sabiedrība, tās nezina, uz ko cerēt. 13. janvāris šo neziņu pastiprināja. Lūk, šī Saeimas partiju izdzīvošanas tehnoloģija esošajos apstākļos tiešām nav sagatavota, un, lai to sagatavotu, līdz vasarai laika var nepietikt. TP, manuprāt, pēkšņi sagribēja skriet pa priekšu ratiem ne tādēļ, lai pirmā tiktu pie mērķa, bet, aizlikusies citiem priekšā, izmeta tādu kā pamiera karodziņu. Publiski visi noelsās – stulbā TP, neredz, cik vēl daudz darba pie tās Saeimas atlaišanas, to taču nevar darīt tā pa roku galam. Nebūs brīnums, ja Saeima solidāri paziņos, ka Valda Zatlera lūgtie darbi līdz 31. martam nav izdarāmi. Tulkojumā tas nozīmēs – mēs nevaram tik ātri sagādāt sev puslīdz drošas politiskas izdzīvošanas izredzes.