Nupat manās rokās nejauši tika ar trīspadsmito martu datēta Valsts kancelejas direktora vietnieces valsts pārvaldes jautājumos Baibas Medveckas parakstīta četrpadsmit dažādu mākslu augstskolām un vidusskolām adresēta vēstule. Izlasīju, pasmējos un nodomāju – feiks.
Taču, izrādās, skolas to saņēmušas kā oficiālu dokumentu. Vēstule saucas «Par kontaktpersonas trauksmes celšanas jautājumos norīkošanu». Pirmajā rindkopā rakstīts: «2019. gada 1. maijā stāsies spēkā Trauksmes celšanas likums (turpmāk - likums), kas nosaka tiesības ikvienam iesniegt trauksmes cēlēja ziņojumu, izmantojot likumā paredzētos mehānismus, tostarp vēršanos kompetentajā institūcijā. Kompetentā institūcija var būt ikviena publiskas personas institūcija, kas atbilstoši kompetencei ir atbildīga par jautājuma risināšanu.»
Sensenos laikos kādu brīdi visai nopietni specializējos pārvaldes lietās. Un jāteic, ka mūsu rīcībā bija visai labi Eiropas un ASV autoru darbi. Smadzeņu pūderēšana bija sekundāra. Konferencēs Novosibirskā un Harkovā nācās diskutēt tieši par informācijas apmaiņu starp tautu un varu, par varas reaģēšanas ātrumu un kvalitāti. Atceros, ka tika uzsvērta vajadzība pēc iespējas atbrīvoties no birokrātiskiem starpniekiem un starpsienām starp varu un informāciju. Proti - vēstules valodā runājot, trauksmes cēlājs varēja un var būt katrs - no maza bērna līdz mana vecuma večukiem. Cita lieta, kā vara ar šiem trauksmes signāliem izrīkojās, cik adekvāti un operatīvi uz tiem reaģēja. Iespējams, šajā ziņā varas pusē joprojām nepieciešama lielāka kārtība. Bet trauksmi var celt ikviens no mums bez jebkādiem (!) birokrātiskiem regulējumiem. Ja nav zināmi precīzāki adresāti, tad tuvākais signāla saņēmējs ir kaut vai tava uzņēmuma vadība vai vietējā vara, kurai šie precīzie adresāti gan būtu jāzina.
Starp citu - man Latvijas ierēdņu vidē joprojām nav lielākas autoritātes par bijušo Valsts kancelejas vadītāju Guntu Veismani. Gunta manā uztverē bija perfekta praktiķe, kura prata manas zinātniskās vai pseidozinātniskās fantāzijas ielikt valsts tā laika realitātei atbilstošos rāmjos. Laiki mainījušies, bet, pateicoties Guntai, es kaut cik spēju vērtēt, piemēram, kaut vai politiķu attieksmi pret valsts pārvaldi. Neteikšu, ka tā tagad sasniegusi augstāko kvalitāti.
Vārdu sakot - izlasīju es šo Trauksmes celšanas likumu. Manā uztverē likums ir sasteigts un sagramstīts. Nekādu vajadzību pēc tās daļas, kas likumā attiecas uz sabiedrību, cilvēkiem, es neredzu. Jo tā manā uztverē fiksē tik vien kā pašsaprotamas, vispārējās cilvēktiesībās un Satversmē noteiktas lietas. Turklāt, ja, piemēram, cilvēktiesību pārkāpums ir trauksmes celšanas iemesls, bet «ziņošana tikai par personīgo interešu aizskārumu nav uzskatāma par trauksmes celšanu», tad man te kaut kas drusku «nelīmējas». Jo, cik esmu pieredzējis cilvēktiesību pārkāpumus, tik tie itin bieži vistiešākajā veidā bijuši saistāmi ar personību, tās uzskatiem, tās interesēm un rīcību. Likumā ir vēl pāris šādas manā uztverē neizkoptas vietas. Bet - principā vēlreiz uzsveru, ka ikviens no mums var būt šis trauksmes cēlājs, šī kontaktpersona un varai uz katru no mums ir šā vai tā jāreaģē. Turklāt - ne jau imitējot visai samākslotu, dekoratīvu birokrātijas ieinteresētību būtībā vārda brīvības lietās, kurai it kā taču jābūt aptverošai un katram brīvi pieejamai (bez starpniekiem, proti - «kontaktpersonām»).
Ir gan viens aspekts, kur mana samaitātā domāšana pieļauj izņēmumu. Šo samaitātību veicina pāris teikumi likumā un viens arī vēstulē. Proti - «likums paredz, ka trauksmes cēlēja identitāte tiek aizsargāta, lai tās izpaušanas dēļ trauksmes cēlējam vai tā radiniekam nerodas nelabvēlīgas sekas, tādēļ svarīgi nodrošināt drošu trauksmes cēlēju ziņojumu apriti». Tas mani, atkal manas samaitātās domāšanas dēļ, jau vedina domāt, ka Valsts kanceleja vai kāds cits zem smuka nosaukuma vienkārši vervē aģentūru. Ziņotājus, stučītājus. Vai tad valstī briest dumpis, ka šādi jālīferē? Bet varbūt tieši šāda «kontingenta» veidošana ir šāda likuma patiesais iemesls?
Turklāt vārds «trauksme» kaut kādā mērā ir saistīts ar vārdu «temps». Ir ticis visai regulāri un jau sen rakstīts par lietām, kuras būtu steidzami risināmas gan izglītības jomā, gan veselības aprūpē, gan nodokļu politikas lietās... Bet, ja tās nav tikušas risinātas mēnešiem un pat gadiem, tad ko vērta šī Valsts kancelejas un likumdevēja spēlēšanās ar vārdu «trauksme»?
