186 gadi piemiņas klusuma
Mūsu politiski represēto tēvu, vectēvu, vecvectēvu likteņstāsts vēl nav uzskatāms par vēsturi. Varbūt tā varēs domāt tad, kad mēs – viņu dēli, mazdēli un mazmazdēli – būsim radījuši te skaistu un stipru valsti, kad būsim skaista un stipra tauta, kura būs Latvijā un par Latviju, nevis klīdīs pasaulē.
Pagaidām - ne tikai politiski represēto likteņstāsta ciešanu lappuses, bet arī tās, kas vēsta par to, ko totalitārs režīms spēj nodarīt, kaitēt cilvēkam vēl tālā nākotnē, joprojām itin bieži ir lasāmas arī mūsu pašu ikdienā. Lai arī publiski mēs šo mantojumu kategoriski noliedzam.
Es cenšos būt klāt katrā politiski represēto salidojumā vasarā Ikšķiles estrādē. Ne tāpēc vien, lai pieminētu savus radus, bet arī tāpēc, ka uzskatu šo ļaužu kopumu, viņu domu gaišumu par tādu kā Latvijas valsts bāzes pamatu. Manā uztverē tā nav nekāda arhaika, tas ir viedoklis, kurš pamato Latviju kā stabilu nacionālu valsti.
Bet - vienlaikus - ar vārdiem «politiski represētie» es pagaidām neapzīmēju tikai šo cilvēku kopumu. Es tur lieku klāt manā uztverē arvien nopietnu mūsu - politiski represēto bērnu un mazbērnu - mentālu, sociālpolitisku problēmu. Proti - mēs savā attieksmē pret tagadni joprojām neesam kā pienākas nonākuši līdz savai stājai, patībai, tikuši vaļā no atkarības, pakļautības, kunga un vainīgā meklēšanas. It bieži man nākas šaubīties par to, vai tiešām esam kungi paši savā zemē. Represētie šo aspektu, manuprāt, uztver un izprot adekvātāk. Man pat liekas, ka viņu kopumam patība ir tuvāk pie sirds nekā mums - jaunākiem.
Kas māk būt liels pats, tas spēs būt mazs, kad nākas. Tas nolieksies pie bērna un pabūs bērns, tas pabūs taurenītis, kad taurenītim patiešām grūti... Bet mums pārāk bieži tīk pozas. Arī ciešanu pozas. Mēs, kas neesam gājuši represēto ceļu (esot pat saskaitīts - ja katram represētajam veltīt vienu klusuma minūti, būtu vajadzīgi 186 gadi), bezmaz vai uzskatām, ka esam viņu ciešanu gaitas mantojuši. Lai arī mūsu pienākums (!) būtu nevis spekulēt ar viņu ciešanām, bet gādāt par to, lai mūsu tautai līdzīgs ceļš vairs nav jāiet. Lai arī mūsu pienākums ir gādāt par to, lai tiekam vaļā no mentālām sekām, ko mūsos pametis tas laiks. Gādāt, lai šīs sekas nepārmanto arī mūsu bērni un mazbērni. Jo mēs paši no tām, manuprāt, vēl neesam tikuši pavisam brīvi.
Un vēl man šajā laikā nav saprotamas vairākas ar politiski represētajiem tiešāk vai netiešāk saistītas spekulācijas. Piemēram, Krievijā lietotā frāze «represēto PSRS tautu reabilitācija». Ja jau «reabilitācija», tad tās tautas tomēr bijušas kaut cik vainīgas? Taču - tās nav bijušas vainīgas! Tātad - nav vis jārunā par šo tautu «reabilitāciju», bet jādefinē noziegums, kuru attieksmē pret šīm tautām veica tā laika oficiālā vara. Ir jātiesā politisks totalitārs režīms, jāgādā, lai tiekam vaļā no tā destruktīvā mantojuma, nevis dekoratīvi jāatbrīvo no vainas tie, kuri nav bijuši vainīgi ne mazākajā mērā. Taisnība tiem, kuri uzsver, ka šāda ķēpāšanās sarežģī etnopolitiskos procesus, akcentē tajos (skatā uz šodienu, nevis pagātni) tieši politisko aspektu ne tikai Krievijā (Āfrika, Balkāni...). Kaut vai vērtējot, cik ļoti politizēti kaut vai pēdējos desmit gados tikuši migrācijas procesi.
Jāteic gan, ka arī mēs palaikam šajā sakarā mēdzam nesaukt lietas īstajos vārdos. Piemēram, vienu no interesantākajiem stāstiem par lēģeru dzīvi man iedeva kundze, kura bija sēdējusi Kazahijā - tā sauktajā lēģerī АЛЖИР (nometne tautas ienaidnieku sievām). Kundze saslima un nomira. Viņas meita dzīvo Rīgā un kategoriski nevēlas, lai es viņas mātes atmiņas publicētu. Lai arī tās ir visai unikālas un perfekti izstāstītas. Šis arī man šķiet viens no tiem piemēriem, kad mēs paši mūsu senču, mūsu radinieku traģēdijas zināmā mērā «privatizējam». Līdz ar to savā ziņā «privatizējam», paturam sevī arī bijušo režīmu. Nezinu, cik lielā mērā to var attaisnot, teiksim, ar vārdiem «vēstures bagāža», bet, ja tas kalpo kā attaisnojums savam pilsoniskajam slinkumam šodien, tad man tas nav saprotams. Un tas man liek domāt, ka ar represiju vēsturi, ar to vērtējumu kā tādu nepietiek - ir nepieciešams vispusīgs, zinātnisks šo represiju seku novērtējums. Gan telpā, gan cilvēkos.