Apmeklēju 14. jūlijā informatīvās aģentūras Rosbalt rīkoto apaļo galdu Vai viegli bankrotēt Latvijā? un tā iespaidā izlasīju maksātnespējai veltītos oficiālos sacerējumus. Diskusijas dalībnieki, manuprāt, taustīja maksātnespējas ziloni katrs no sava gala un tāpēc puses drīzāk apmainījās viedokļiem nekā uzturēja diskusiju. Tāpat kā medijos ir kredītņēmēju un ir banku viedoklis, kas joprojām lāgā nespēj satikties. Tas man radīja mietpilsoņa pārdomas. Mietpilsoņa, kurš apmeklē banku pamatā tādēļ, lai nomaksātu kādu sadzīves rēķinu.
Man nav parādu, bet es neesmu kreditēšanas pretinieks. Taču mani mulsina, ja aiz kāda likuma vai likumprojekta ij cilvēka, ij valsts kontūras ir neskaidras. Vēl mani mulsina, ja likums cenšas pamatā apkalpot tikai kādas problēmas sekas, izliekoties, ka tad, kad problēma brieda, visi atradās pilnīgi vienādos apstākļos un visiem bija pilnīgi vienādi spēles noteikumi. Man liekas nesaprotami, ja likuma normu autoriem vienalga, cik lielā mērā problēmas izcelsme ir kriminālas vai savtīgas politikas rezultāts, akceptē to, ka spekulantu, nevis brīvais tirgus noteicis gan preces cenu, gan nodokļu apjomu, gan kredītprocentu. Bet spekulantu tirgus loma šajā maksātnespējas problēmā šķiet iespaidīga. Kā no kredītņēmēju, tā banku puses.
Tieši tādēļ, lai tiktu skaidrībā, un tāpēc, ka savas saprašanas ietvaros es nesaskatu skaidrus spēles noteikumus maksātnespējas versijā, ko paredzēts celt spēkā, man gribētos oficiālu viedokli par šīs problēmas politisko (!) dabu. Arī pēc Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās attīstības komisijas vienošanās 14. jūlijā sapratnes līdzsvars ne banku, ne kredītņēmēju publiskajās izpausmēs nav jūtams. Protams, neesmu jurists, bet dažas teksta loģikas pretrunas tomēr liek jautāt – vai tas ir maksātnespējas procesa likums vai parādu piedziņas instrukcija? Ja "mūsdienu likumdošana, izmantojot dažādās valstīs dažādus juridiski-tehniskus paņēmienus, risina virkni praksei svarīgu jautājumu: 1) kreditora interešu aizsardzība no negodprātīgām parādnieka darbībām; 2) vienu kreditoru interešu aizsardzība no citu kreditoru interesēm; 3) parādnieka interešu aizsardzība no negodprātīgām viņa kreditoru darbībām...", jājautā, vai Latvijas bankrotam un maksātnespējai veltītā likumdošana attieksmē pret šiem uzdevumiem ir strikta un harmoniska? Manuprāt, tā ir nelīdzsvarota, jo nevis novērš, bet provocē kašķus minēto triju grupu starpā. Vēlreiz uzsveru – neesmu jurists, pieņēmums izriet no elementāras tekstu analīzes. Tāpat kā pieņēmums, ka arī labvēlība pret dažādām grupām nav līdzsvarā. Jo te bijis redzams, ka, piemēram: ja parādā ir banka, tad ir
viena attieksme, ja cilvēks bankai – cita.
Galvenais jautājums – vai šai problēmai veltīto normu kopumam jākārto tikai mehāniskas kreditora-parādnieka attiecības katra atsevišķa gadījuma ietvaros, pilnīgi ignorējot tā cēlonību un kontekstu, vai arī šiem likumiem tomēr jākārto šīs attiecības tā, lai nākotnē kreditēšana netaptu degradēta, nevairotu tautsaimnieciskus riskus, lai nākotnē banku un cilvēku attiecības būtu stabilas, taisnīgas, ilgtspējīgas? Pagaidām ļoti sliecos piekrist Latvijas Krājbankas juridiskās pārvaldes vadītājam Gvido Bajāram, kurš izteicās apmēram tā – maksātnespējas likums ir tikai mēslu čupā iesprausts karodziņš. Vispirms būtu jāaizvāc mēsli, tad jābūvē normāls pušu attiecību regulējums. Un, kā teica Bajāra kungs, jāmācās un jāmācās. Visām pusēm.
Jo, manuprāt, visas ar kreditēšanu saistītās puses līdz šim pamatā rīkojušās vienādi nekvalitatīvi. Gan kredītņēmēji, gan bankas, gan valsts. Pušu uzvedība raksturojama kā nekulturāla. Tas skaidri redzams pušu attiecībās, un citādi diez vai maksātnespējas problēmai būtu sociāls, masu raksturs. Skaidrs, ka parādi ir jāatdod. Taču, teicis, ka visas puses te bijušas vienlīdz nekvalitatīvas, nedomāju vis, ka tās ir vienlīdz atbildīgas. Ja, piemēram, bankas bijušas pārņemtas ar lohu ķeršanas kampaņu, kuriem borēja, ka objektīvu, no klienta neatkarīgu iemeslu dēļ viņa kredīts nevar kļūt riskants, tad tās ir slēgušas darījumu, noslēpjot būtiskus lietas apstākļus. Šādām bankām būtu jāpazūd ar lieliem zaudējumiem. Arī negodprātīgiem maksātnespējas prasības iesniedzējiem, kreditoriem jāatbild likuma priekšā. Pagaidām man liekas, ka tiesiskās aizsardzības process nebūt neaptver visu ar bankrotu un maksātnespēju saistīto darbību kopumu. No otras puses – es te pie mums saskatu izcilu maigumu pret tiem, kas ņēmuši kredītus uz neatdošanu. Sevišķi, ja lielus. Neatradu nekādas dižas juridiskas vai administratīvas aktivitātes saistībā ar kriminālo (tīšo, fiktīvo...) maksātnespēju. Arī sertifikātu devalvācija, noguldījumu zaudēšana, piramīdas un krāpšanas apjomi nerosināja varu radīt kādu kreditēšanas kodeksu. Vai – kā Britu Virdžīnijā – uzvedības kodeksu maksātnespējas gadījumā. Bet, kamēr pašai varai lāgā nav sava kodeksa, laikam nevar gribēt, lai tā domā valsts un sabiedrības, nevis lokālu interešu vai lobiju kategorijās.