Tāpat kā nav precīzu datu par faktiskā bezdarba apjomu, nav arī precīzi definēts, kuri tad ir bezdarbnieki un kuri nav. Katrā ziņā šķirtne starp bezdarbniekiem un tiem, kas nestrādā, nav skaidri iezīmēta. Tāpēc viegli pieņemt, ka Latvijā ir divas bezdarbnieku grupas.
Pirmo un galveno bezdarbnieku grupu veido tie, kuru kopumu sauc par valsts pārvaldes aparātu. Protams, ne visi valsts pārvaldes sistēmā ir parazīti. Tur ir arī čakli, prasmīgi un profesionāli cilvēki. Bet, ja šī sistēma darbojas neproduktīvi un bezrezultatīvi, ja tā faktiski sabotē sociālo līgumu, tad visi (!) valsts pārvaldē iesaistītie (ieskaitot politiķus) faktiski ir tikai labi atalgoti "bezdarbnieki". Šī "bezdarbnieku" grupa ir galvenā tāpēc, ka tās bezrezultativitāte, bezdarbība ir galvenais iemesls tam, ka otrai bezdarbnieku grupai bezdarba posms vairs nav kāds sakarīgs ierobežots laiks, lai pārietu no vienas darba vietas uz citu, bet ilga migrācija no darba uz nezināmo.
Jautājums – ja produktivitāte, vienai grupai skaitoties darbā un otrai esot bez darba, ir faktiski līdzīga, vai ir taisnīgi saglabāt tik diferencētu pieeju šo grupu uzturēšanai no valsts budžeta? Katrā ziņā, ja tagad tiek runāts par to, ka maksimālais bezdarbnieka pabalsts varētu tikt noteikts ne augstāks par 250 (varbūt līdz 500) latu, būtu tikai godīgi arī valsts aparātā strādājošo atalgojumu noteikt ne augstāku par tiem pašiem 250 (varbūt līdz 499) latiem. Citādi iznāk, ka ar šādu gājienu valsts aparāts pēc sava ģīmja un līdzības taisa bezdarbu (bezdarbību) par dabisku stāvokli. Jo tie cilvēki, kuriem rūpēja labāk nopelnīt, ar šādu gājienu top degradēti. Ko aicināt uz atdevi valstij, ja šī atdeve atdursies pret varas cinismu? Protams, valdīšana var uzskatīt, ka visi tie, kas no lielām algām tikuši bezdarbniekos, ir maitas, ka ienākumi, no kuriem maksāt lielus bezdarba pabalstus, tiem tīšām "uztaisīti" u. tml. Bet ja tie savu iztiku godīgi, likumīgi nopelnījuši, tad te no varas puses grasās būt kārtējais tiesiskās paļāvības principa pārkāpums.
Turklāt, ja paklausās oficiālo retoriku, tad mums te pamatā vajadzētu būt strukturālam (tādam, ko rada kompleksas strukturālas pārmaiņas ekonomikā, valsts pārvaldē, pieprasījuma izmaiņas darba tirgū) un tehnoloģiskam (tādam, ko rada darba procesa tehnoloģizācija) bezdarbam. Mums te pamatā ir truls piespiedu bezdarbs. Piemēram, kāda "strukturāla" jēga atlaist skolotājus, ja uz vienu skolotāju te esot divreiz vairāk skolēnu nekā uz vienu izglītības nozarē strādājošo?
Turklāt bezdarbs varai šķiet kaut kas līdzīgs dabas parādībai. Tas pāries, iesūksies zemē, aiztecēs uz Īriju pats no sevis. Lai tas nesaslapina varai kājas, vajag tik vien kā izdomāt, ar ko aizbāzt mutes tiem pārsimts tūkstošiem, kuri varētu izrādīties ij bez darba, ij bez pabalsta. Tas, ka vismaz puse no šiem 200 000 pēc trim gadiem, kad tiek prognozēta bezdarba samazināšanās, būs zaudējuši kvalifikāciju, varu neinteresē. Varai bezdarbnieki ir "statistika". Tai nav svarīgi, ka bezdarba masu apjoms, tā sekas sociāli nozīmīgā līmenī skars vēl nākamo paaudzi. Kaut vai caur degradētiem ģimeņu nodomiem izmācīt savus bērnus. Acīmredzot vara nav guvusi nekādu mācību no deviņdesmitajiem gadiem, kad režīma maiņas dēļ liela ļaužu masa zaudēja darbu un sociālo statusu. Varai nebija šiem ļaudīm padoma. Nevienam nav noslēpums, ka daudz cilvēku, kad ienākumi ir tuvi pabalsta apjomam, izvēlas bezdarbu, nevis darbu. Viņi dod priekšroku parazitēšanai. Tas kartupeļu lauks, ko viens pagasts bija devis saviem bezdarbniekiem, TV neizskatījās ne vagots, ne ravēts. Bet vara apzināti gatavo kārtējo "lieko" cilvēku paaudzi.
Kāda ir ar bezdarbu saistīto pozitīvo asociāciju virkne? Būtu jāaug darbavietas vērtībai, veselīgai konkurencei, vēlmei gūt augstāku kvalifikāciju, stimulēt ražošanas intensitāti... Kāda ir ar bezdarbu saistīto negatīvo asociāciju virkne? Izglītības vērtības devalvācija, kvalifikācijas zudums, nodokļu ieņēmumu samazinājums, izdevumi bezdarbniekiem, sociālā un kriminogēnā spriedze, psihisko un garīgo slimību vairošanās, niknums, bailes par nākotni, alkoholisms, depresija, šķiršanās, varmācība ģimenē, narkotiku atkarība, par 70% lielāka tieksme uz suicīdu nekā nodarbinātajiem... Ij vienu, ij otru virkni var novērtēt gan saistībā ar iespaidu uz ekonomiku, gan saistībā ar sociālekonomisko seku ilgtspēju. Taču Latvijā šāds novērtējums acīmredzot nevienu neinteresē. Bezdarba raksturs te lielā mērā ir sekas parazītu attieksmei pret valsti un cilvēkiem.