Varas atzariem jātiek vaļā no privātas apetītes

Kolīdz uzzināju, ka Saeimas vairākums atļāvis savienot deputāta un ministra amatus, man dzima sapnis. Trīsdaļīgs. Pirmkārt, beigšu Juridisko fakultāti un kļūšu par tiesnesi. Otrkārt, pacentīšos tikt Saeimā, tās vairākumā. Treškārt, papūlēšos, lai mani iekārto par ministru. Vienalga kādu. Mūsu valstī tas nav nekas pārlieku grūts un atbildīgs. Un tad, kad būšu ticis visās šajās vietiņās, sākšu baudīt dzīvi. Apvienošu deputāta, ministra un tiesneša amatus.

Ko te brīnīties un kautrēties? Vai tad mūsu valstī kāds varas atzars ir mazvērtīgāks par citu? Tie visi ir līdzvērtīgi. Un, ja Saeimas vairākums pieļauj amatu apvienošanu divos varas atzaros, kāpēc attiecīgajam lēmumam nepievienot vēl trešo un varbūt vēl kādu? Mēs, redz, saprotam, šīs varu līmeņu līdzvērtības izdevīgumu vai cenu priekš sevis. Taču atpalikušākas valstis, piemēram, Krievija un tai līdzīgas, to liekas neredzam un nesaprotam. Krievijas Konstitūcijā (97. p.) noteikts, ka Valsts domes deputāti nevar būt valsts dienestā, nodarboties ar citiem apmaksājamiem darbiem, kā vien pasniedzēja, zinātnisko vai citu radošo darbību. Un pat varenās Savienotās Valstis dīvainā kārtā mēģina šķirt dažādus varas līmeņus, ierobežo pat Kongresa dalību valdības veidošanā. Pat tagad it kā ekstrēmajā Francijā deputāta mandāta apvienošana ar valsts amatiem nav iespējama un tam, kurš ievēlēts, ir divu nedēļu laikā vai nu jāatsakās no daža laba amata, vai arī jāatsakās no parlmentārieša goda. Varbūt vien Moldovā, kura grib tikt Eiropā, šīs lietiņas rada kaut cik nopietnas diskusijas un vairāki šīs valsts parlamenta deputāti tās uzskata par antieiropeiskām un antidemokrātiskām. Alianses piedāvājumi «pilnībā ignorē Eiropas ekspertu rekomendācijas. Var teikt, ka Moldovā tiek iedibināts antieiropeisks, oligarhisks režīms» (Moldovas deputāts Grigorijs Petrenko).

Taču, ja runāt pagalam nopietni, šajā gadījumā es pilnībā piekrītu Saeimas opozīcijas viedoklim. Tāpēc, ka:

- pirmkārt, neesmu dzirdējis no šiem gribētājiem tupēt divos varas atzaros vienlaikus (gan no tagadējiem, gan agrākiem) daudzmaz profesionālu, valstisku šīs vēlmes pamatojumu;

- manā uztverē visiem varas atzariem jābūt patstāvīgiem un nevis kaut kādai divu vai vairāku krēslu miksētai kombinācijai, kas liek domāt par korporatīvu ietekmju uzturēšanu dažādos valsts varas atzaros. Tas degradē varas dalīšanas principu. Starp visiem varas atzariem būtu jāpastāv skaidri reglamentētām attiecībām, kuras garantē (!) katra atzara patstāvību tam noteikto pilnvaru ietvaros. Atsevišķu atzaru korporatīvi lobiji citos varas līmeņos nebūtu pieņemami;

- es apšaubu arī izpildvaras patstāvīgas un neatkarīgas funkcionēšanas, tās rezultativitātes potenciāla vairošanas iespējas tad, ja demokrātiskā valstī parādās savdabīgas varas koncentrācijas pazīmes. Šāda varas koncentrācija, lai cik margināla un privāta tā ar nebūtu, manā uztverē devalvē demokrātiju, tautvaldību. Ja domājat citādi, sakiet, kā tieši šī tupēšana uz diviem krēsliem vairos demokrātiskas valsts varas efektivitāti un līdzsvarotību;

- legalizēt amatu apvienošanu dažādos varas atzaros manā uztverē nozīmētu arī šo varas atzaru savrupības devalvāciju. Atgādinu, ka varu striktas dalīšanas princips ir svarīgs arī tāpēc, lai pastāvētu normāla savstarpēja kontrole un lai kāds no varas atzariem nespētu uzurpēt cita funkcijas;

- griba paturēt iespēju apvienot šos amatus man liecina, ka koalīcijas partijās pastāv «spice» un «balasts». Spice negrib laist balastu pie šprices. Lai gan - paplašināt varā pārstāvēto partijas biedru loku manā uztverē tikai vairotu partijas, sevišķi koalīcijas partijas, nevis atsevišķu biedru privāto iegribu un ambīciju politisko svaru;

- pāris cilvēki man zvanīja un teica, lai rosinu pieņemt likuma normu, ka tie deputāti, kuri nepilda vēlētājiem dotos solījumus, ir atsaucami. Principā es šiem cilvēkiem piekrītu. Jo manā uztverē valstsvīrs, arī tas, kurš gatavojas kļūt par valstsvīru, nevar atļauties tukšu muldēšanu ne mazākajā mērā. Viņam jau sākotnēji jāzina, kā viņš, ticis valsts darbā, dos saviem vārdiem lietišķu saturu un atbildēs par katru no tiem. Sevišķi mani patlaban «sajūsmina» tas, ka vismaz četriem jaunā Ministru kabineta ministriem arvien nav perfekta savas jomas attīstības redzējuma. Dažs no tiem grib tupēt uz diviem beņkiem. Vai no tā radīsies vairāk saprašanas?