Krišjāņa Kariņa valdība būšot vāja. Un – varbūt pat stabila tieši tāpēc, ka vāja. Bet – nevienam citam šai valdībai par šo vājumu nebūs jāpateicas, kā vien mūsu – latviešu bezpilsoniskumam. Ko var Kariņam tagad pārmest tie 47% pilsoņu, kuri neaizvilkās uz vēlēšanām? Neko! Savukārt tie 53%, kuri aizvilkās, tagad var priecāties par savas izvēles, sava pilsoniskuma, sava valstiskuma kvalitāti.
Esošajā situācijā Kariņš, atšķirībā no iepriekšējiem nominantiem, vismaz spēja izveidot valdību. Un, ja arī Krišjāņa Kariņa valdība būs vāja, tad pirmām kārtām tāpēc, ka vāja būs perifērija ap to. Sākot ar likumdevēja pozīciju. Kā izteicās viens Neatkarīgās lasītājs, trīspadsmitajai Saeimai joprojām nav sejas. Pēdējo Saeimu laikā neatceros, ka izpildvaras konstruēšanā pozīcijas partijas būtu atļāvušās savās pašu attiecībās uzvesties kā jampampiņi. Vai varbūt kāds no tiem, kuri oponēja Kariņam vai kādiem citiem saviem kolēģiem, spēja piedāvāt tiem un mums visiem ko vairāk par pozām, sīkumainu ākstīšanos? Es nogāju garām nožēlojamajam pret šo valdību sasauktajam piketam, bet nekādu pārliecinošākas, programmatiski sakoptas valstiskas (!) alternatīvas pazīmes Kariņa piedāvājumam es tur nemanīju.
Sakarīgākais, ko redzēju, bija Nobela prēmijas laureāta fizikā Žoresa Alfjorova citāts - ja valsts vara nespēj uzturēt veselības aprūpi, zinātni un izglītību no budžeta, bet noveļ to visu uz mums, tad šādai varai jāpazūd. Kāpēc gan šī ideja nevarētu tikt iekļauta «jauno laiku» valdības deklarācijā jebkurā tās variantā? Bet - tās tur visticamāk nebūs.
Savukārt «vecie», faktiskā opozīcija (Zaļo un zemnieku savienība, Saskaņa) varētu izturēties pret šo valdību visai vienaldzīgi. Vai arī - tēlot vienaldzību. Jo kādēļ gan opozīcijai būtu kaut kādā mērā jāiesaistās, jāstiprina koalīcija ar savām valstiskām idejām, ja gan priekšvēlēšanu laikā, gan valdību veidošanas gaitā izpalika tāda lieta kā koleģialitāte? Ienaidnieku attiecības «jaunajiem spēkiem» šķita parocīgākas par oponentu attiecībām, kas it kā tomēr paredz politisku diskusiju. Un tieši atklāta politiska diskusija, manuprāt, būtu tas labākais veids, kā nolikt ZZS un Saskaņu pie vietas argumentēti un pēc būtības. Ar tukšu bļaustīšanos nez vai kas sanāks.
Ko man šis priekšvēlēšanu un valdības (valdību) laiks (lielā mērā es teiktu - farss) liecina? Pirmkārt, to (un tas man liekas gan bīstami, gan nožēlojami), ka tie, kuri sauc sevi par «jauniem spēkiem», diemžēl arī grasās būt tik vien kā pamats kaut kādu oligarhu, monopolistu, svešzemnieku varas iegribu realizācijai. Otrkārt, es nonācu pie, iespējams, aplama secinājuma, ka mums tautā nav autoritāšu. Nav brīvas un neatkarīgas elites. Ir saprotams, ka partijām, varai vislabāk patiktos cilvēki, kuri dara to, ko vara no viņiem gaida, kuri ir labi pielāgotas sabiedriskā mehānisma detaļas (sk. Ē .Fromms u.c.). Bet tad mēs kļūstam tik vien kā vadāmi objekti. Un vēl man šo vēlēšanu iznākums liecina, ka cilvēkiem (pilsoņiem!) informatīvā telpa, kuru viņi saistībā ar vēlēšanām lietojuši, bijusi visai nosacīta. Laikam taču internets ar visu tā komentāru kontekstu. Bet, ja mums, kā teic, ir vien sociālā perifērija, bet, neraugoties uz sabiedrisko organizāciju it kā lielo skaitu un daudzveidību, nav izteikta sociālā avangarda, nav brīnums, ka mūsu izziņu un arī izvēli lielā mērā noteikusi aptuvenība. Treškārt, domājot par Kariņa valdības deklarāciju (interesanti - kāpēc man būtu jāpieņem partiju uztieptie noteikumi, ka priekšvēlēšanu solījumi ir kas viens, bet valdības deklarācijas taisīšana - kas cits, ko solījāt - to rakstiet kā darāmo!) un līdz šim publiski izskanējušām tās ministru daudzmaz profesionālām ambīcijām, man pagaidām šķiet, ka arī šī valdība turpinās stumt izpildvaru birokrātijā. Proti, «aparāta» īpatsvars turpinās pieaugt, un faktiski valdība būs nevis kā pienākas ar savu galvu lemjoša, bet dekoratīva. Priecāšos kļūdīties. Bet - man vismaz gribētos redzēt daudz kvalificētāku, aktīvāku «aparāta», faktisko normatīvo aktu sacerētāja par sociālajām, ekonomikas, finanšu... tēmām polemiku, sadursmi ar izpildvaras vai tā saukto politisko lobiju algotiem ekspertiem. Ceturtkārt, 13. Saeimas vēlēšanu iznākumu es uztveru kā visai nopietnu apliecinājumu futūristisku politisko resursu trūkumam mūsu sabiedrībā, tātad kā politiskās krīzes pazīmi.
