Man šķiet, ka arī Saeimas komisiju veidošana un tās rezultāts bija vien ilustrācija gramstīgajiem valdības veidošanas mēģinājumiem. Manuprāt, arī šajā procesā konstitucionāls profesionālisms padevās populismam un partejiskumam. Jāteic gan, ka Valsts prezidents manā uztverē, kaut vai saistībā ar valdības veidošanu, necenšas vis likt šādām lētām spēlītēm punktu, bet pat veicina tās. Aldis Gobzems manā uztverē līdz šim nav spējis uzrādīt premjera līmeņa kapacitāti. Kas tad viņš prezidentam ir – potenciāls valdības vadītājs vai otrs «izmēģinājuma trusītis» aiz Jāņa Bordāna?
Man šāda valsts galvas taustīšanās nepatīk. Man tā liecina, ka prezidents un viņa padomnieki, analītiķi, kas ir viņa rīcībā, nespēj saskatīt optimālo izpildvaras modeli, ko spētu dzemdēt 13. Saeima. Tas nozīmē, ka grābstīšanās var turpināties. Turklāt - nevis kombinatorisma, bet Latvijas izpildvaras kvalitātes līmenī.
Bet - ciktāl runāt par Saeimas komisijām kā tādām, tiktāl es teiktu, ka šie veidojumi, kuru pienākums it kā būtu gatavot un vērtēt likumprojektus, kuru pienākums it kā būtu vērtēt to izpildi un kontrolēt izpildvaru, līdz šim nav bijuši savu uzdevumu augstumos. Ne velti taču radusies Egila Levita ideja par Valsts padomi. Manā uztverē tā radusies arī tāpēc, ka Saeimas komisijas nespēj būt pietiekami kvalificēts likumdevējs. Lai būtu kvalitatīvs iznākums, šīm komisijām labi sagatavota «barība» jāpiegādā jau laikus. Jo pašu deputātu, komisiju locekļu profesionālisms ir nepietiekams.
Tostarp nedomāju, ka šī Valsts padomes ideja noliedz vai pazemina Saeimas komisiju lomu un atbildību. Es arī esmu lasījis, piemēram, Vudro Vilsona (ASV prezidents, 1913.-1921. g.) sacīto: «Es negrēkošu patiesības priekšā, teikdams, ka Kongress ar savu kārtējo sesiju ir Kongress, kuru redz publika, tostarp Kongress, kurš sēž savu komiteju telpās, ir Kongress darbā.» Būtu labi, ja mūsu Saeimas «orgāni» atbilstu šai Vilsona tēzei. Jo, patiesi, lielākā un svarīgākā likumdevēja darba daļa tiek veikta tieši komisijās. Saeima, tās sēdes laiku pa laikam tiešām atgādina sliktu teātri.
Taču no reizes reizē, no sasaukuma sasaukumā man subjektīvi ir gadījies pārliecināties, ka ievēlētie deputāti savu parlamentārieša statusu vērtē zemāk par savu partijas piederību. Jūs lamājat PSKP - bet ar ko paši esat citādi? Kā es to (subjektīvi!) saskatu 13. Saeimas komisiju veidošanas rezultātā?
Pirmkārt, es, tiesa, nosacīti, saskatu zināmu vēlmi sadalīt nozares starp partijām. Es neliktu vienas partijas (JKP) plauktā gan juridisko, gan aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisiju. Es neliktu vienas partijas (KPV LV) plauktā arī pieprasījumu komisiju un publisko izdevumu un revīzijas komisiju.
Otrkārt, es, politisku, nevis profesionālu apsvērumu dēļ nedotu Ilgtspējīgas attīstības komisijas vadību opozīcijas partijas pārstāvim. Man nav nekādu iebildumu pret Dombrovska (Vjačeslava) kunga kompetenci, bet manā uztverē šī ir viena no Latvijai patlaban svarīgākajām komisijām, par kuras rezultativitāti atbildība būtu jāuzņemas tieši Saeimas pozīcijai. Nevis, ja kas, jānogrūž tā uz opozīciju.
Treškārt - no pretējā. Ja mums būtu profesionāls parlaments, tad, piemēram, Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas, publisko izdevumu un revīzijas, varbūt arī pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas vadību es uzticētu tieši opozīcijas pārstāvjiem. Cerēdams uz maksimāli objektīvu, taisnīgu diskusiju par šīm lietām.
Ceturtkārt, ņemot vērā partiju ņemšanos ap vietējo pašpārvaldi, šī problēma būtu jātur arī to Saeimas komisiju kompetencē, kuras atbild par cilvēktiesībām, valsts pārvaldes kvalitāti, likumdošanas konstitucionalitāti. Patlaban šis attieksmes lauks man Saeimā šķiet visai lokalizēts, tam trūkst kompleksas apjēgas.
Man ļoti gribētos, lai parlamenta konstrukcija nebūtu vis kaut kas mehānisks, Saeimā tikušo partiju sadzīvošanas iemeslu noteikts, bet viens organisks veselums. Lai katra Saeimas komisija šajā veselumā pastāv organiskā sasaistē ar citām struktūrvienībām. Pastāvīgā mijiedarbībā. Bet - arī 13. Saeimai acīmredzot nāksies jautāt: kas jums traucē novest likumdevēju līdz perfekti sakoptam tautas pārstāvības orgānam?
