Ar sirds un dvēseles valodu būs par maz
Ar vienu no nākamā Lietuvas prezidenta amata kandidātiem Arvīdu Jozaiti mani pavisam nesen tuvāk saveda kopā Vilnis Baltiņš, Jānis Streičs un Neatkarīgās redakcija. Lai arī mēs bijām tikušies un kādu vārdu pārmijuši jau 1988. gadā. Jo faktiski tad darījām vienu un to pašu.
Tad, kad mēs kopā ar Jāni Rukšānu, Valdi Šteinu un Juri Putriņu Aleksandra Čaka tolaik komunālajā dzīvoklī un vēlāk, jau plašākā kompānijā, Viļņa vadītajā Kinocentrā (ne Rakstnieku savienībā) sākām iniciēt Tautas fronti, Arvīds tajā pašā laikā bija viens no tiem, kurš Lietuvā sāka iniciēt Sajūdi. Tad mēs tikāmies kā domubiedri, bet nu var teikt, ka esam jau samērā tuvu pazīstami. Jo esmu Arvīdu iepazinis kā savu uzskatu tuvinieku un atbalstīšu viņu ar visu savu smadzeņspēju. Cik nu man to smadzeņu atlicis.
Ja spēsim turēt ideju tīru - izdosies!
Arī tāpēc, ka patlaban Latvijā es viņam līdzīgu līdera tipu, kurš grib un kurš var (!) noturēt savu valsti kā nacionālu valsti, es neredzu. Turklāt, ja lietot vārdu «nacionāls», tad Arvīds man šķiet augstākās raudzes nacionālists, kādam es novēlētu būt katram latvietim, katram lietuvietim, katram krievam... Mums ir līdzīgi uzskati attieksmē pret pašreizējām globalizācijas un neoliberālisma nosliecēm, jo arī man, kā 19. septembrī Saeimā teica profesori Mārcis Auziņš un Andris Nātriņš, vēlamāka būtu nevis «plēsoņu pasaule», bet «pasaule kā nāciju koncerts». Domāju, ka Arvīds respektē otro variantu.
Bet - domāju, ka viegli viņam nebūs. Ne ar prezidentūru, ne ar baltu vienības ideju. Viņam būs jāpārvar ne tikai vietējo globālistu un neoliberāļu opozīcija, bet, ja tā var teikt, arī mūsu iekonservējusies, neelastīgā, vispārinātas uztveres stereotipos iestigusī apziņa. Pirms un pēc viņa pieteikšanās kandidēt Lietuvas prezidenta vēlēšanās runāju par viņu ar vairākiem manis cienītiem latviešiem un dažiem, manis tikpat cienītiem, lietuviešu radošajiem ļaudīm. Latvieši pamatā dēvēja Arvīdu par «ideālistu», bet leiši teica, ka mēs tomēr esam pārāk dažādi. Divi pat saskatīja viņa idejā kaut kādus tālejošus, tās pašas globalizācijas noteiktus «zemūdens akmeņus». Tiesa - ne vieniem, ne otriem, ne trešiem nebija, ko teikt, kas jādara, lai mēs pārstātu zaudēt savas tautas.
Es uzskatu, ka Arvīds var vinnēt Lietuvas prezidenta vēlēšanās tad, ja Lietuvas ļaudis sapratīs, cik svarīga un izšķiroša esošajā situācijā ir lietuviešu (arī latviešu) tautas izdzīvošanas, pastāvēšanas problēma. Te atgādinu Arvīda sacīto (sk. NRA, 14.09.2018.), ka atjaunotās neatkarības (!) laikā abas mūsu tautas ir zaudējušas trešo daļu sevis.
Astoņpadsmitajā septembrī Arvīds uzstājās preses konferencē Rīgā, «māmuļā». Saruna, kā tika teikts, ritēja pamatā sirds un dvēseles valodā. Bet, apdomājis šo sirds un dvēseles valodā sacīto, un ne mazākā mērā nenoraidot šīs valodas nozīmību, tās būtiskumu, es tomēr uzskatu, ka ar to vien būs par maz. Un manā uztverē veiksmei un nākotnei par maz būs arī tad, ja mūsu kopīgo sirds un dvēseles valodu summēt kopā, kā ierosina Arvīds, ar vienotu intelekta, proti - pamatā - ekonomisko valodu. Tāpēc, pārdomājis to, ko dzirdēju preses konferencē, ko biju dzirdējis vai lasījis pirms tās, es tomēr uzskatu, ka būs vajadzīgs arī nopietns, konsolidējošs politisks projekts. Galu galā - būs vajadzīgs instruments, organizācija, kura spēj domāt, plānot un rīkoties, lai idejas tiktu īstenotas nevis partijiski, fragmentāri vai korporatīvi, bet mūsu nacionālo valstu veselumā.
Ko es, teicis, ka atbalstīšu Arvīdu, varu iesākumā piedāvāt? Varu piedāvāt šķietamu utopiju. Ierosinu radīt Baltu partiju. Tas būtu abās mūsu valstīs pastāvošs politisks spēks. Tas būtu vienots savā baltu kopības pamatidejā, taču katrs savā nacionālajā segmentā (dalība savu valstu vēlēšanās utt.) rīkotos autonomi. Lietuvas tautiniki un mūsu Nacionālā apvienība varētu iekļauties šajā politiskajā spēkā dažādos statusos - kā īstenie locekļi, kā asociētie biedri...
Jā, es paredzu šai idejai lielu noliegumu un apriešanu no oficiālo aprindu puses gan Latvijā, gan Lietuvā. Bet, ja baltu tautu vienības idejas piekritēji spēs turēt šo ideju tīru, kops to, attīstīs to mūsdienīgā, katram cilvēkam redzamā, saprotamā līmenī un - par labu mūsu tautu vienotībai, vienlaikus - nekaitējot mūsu nacionālajai savdabībai, mūsu katra patībai, tad tas, ja mums būs diezgan gudrības, ar laiku var nest labus augļus.