Vai atkal akceptēsim savu pilsonisko bezatbildību?
 
©F64

Izbraucu Latviju vienā galā, izbraucu otrā. Biju augšā un lejā. Braucu pēc padoma.

Jo pieļāvu, ka Rīgā visi varētu būt iesprūduši kaut kādos situācijas stereotipos un uz domāšanas svaigumu, uz skaidru galvu mūsu galvaspilsētā nav ko cerēt. Tāpēc devos «uz zemēm» un gribēju tur dabūt tik vien kā apliecinājumu tam, ka mani priekšstati par partiju ambīciju kvalitāti, mani analītiskie apsvērumi par partiju priekšvēlēšanu programmām ir aplami un stulbi. Taču biju ļoti pārsteigts dzirdēt no bijušajiem politiķiem un esošajiem pašvaldību vadītājiem (tostarp - arī konkrētu partiju biedriem), ka viņi nezina, par ko šajās vēlēšanās balsot.

Partijas jāieliek mūsu pilsonisko interešu rāmjos

Tāpēc es te atļaušos būt cinisks un jautāt visām (!) uz ievēlēšanu 13. Saeimā pretendējošajām partijām - kas jums ļāvis savos piedāvājumos reducēt valstiskumu līdz tēzei «maize un izpriecas», kā jums nav kauna piedāvāt sevi valsts varai ar elementāri (!) sistēmiski, profesionāli galēji nesakoptiem murgiem, kurus jūs turklāt nekautrējaties uzdot par programmatiskiem un nākotnīgiem? Pieklājīgi cilvēki uzskata, ka jūs piedāvājat neiespējamo. Es uzskatu, ka jūs turat cilvēkus par lopiem un domājat, ka viņi ņems par pilnu jūsu populistiskos, šoreiz galēji nesakoptos savārstījumus. Diemžēl daudzi ņems. Bet, ja kāds no varas pretendentiem nepiekrīt manam viedoklim, esmu gatavs katrā brīdī par viņa konkrēto piedāvājumu publiski diskutēt. Uz priekšu! Bet - kamēr tas nav noticis, uzskatu, ka jūs neesat cienīgi būt Latvijas varas nesēji.

Tas nenozīmē, ka nepiedalīšos vēlēšanās. Es piedalīšos. Un jau esmu izkalkulējis, kura partija savos solījumos ir vistuvāk godaprātam un realitātei. Bet te es atsperos divu cilvēku atziņās. Politoloģe Ilze Ostrovska uzskata, ka «politika - tā ir ārkārtīgi sarežģīta lieta. Tur cilvēkam ir jābūt universālam. Nevis tikai speciālistam atsevišķā jomā - jurisprudencē vai ekonomikā. Un - es teiktu tā - jo maza valsts atkarīgāka, jo tai nepieciešami universālāki politiķi. Tāpēc, ka viņiem jāspēj veikt to unikālo triku, kad vilks ir paēdis un kaza dzīva. Un tas ir katru dienu, katru brīdi un katrā situācijā» (NRA, 4.06.2018.). Lūk, vismaz šādu satura līmeni es gribētu redzēt partiju piedāvājumā. Nevis vien par partiju programmām nosauktus reklāmas rullīšus. Otrs cilvēks ir aktieris Andris Lielais (NRA, 31.08.2018.), kurš, atkārtodams Eduardu Radzinski, teic: «Ja man ir cits viedoklis, tas nenozīmē, ka es esmu idiots vai tavs ienaidnieks, man ir vienkārši cits viedoklis.» Lūk, šādas polemiskas pozicionēšanās, viedokļu konfrontācijas vietā es varas pretendentu vidē saskatu vien savstarpēju riešanos un rīdīšanos. Man tas apliecina vien šo pretendentu seklumu un vēlmi, tikušiem parlamentā, valstiskuma vietā likt partijiskumu. Turklāt šo iespaidu pastiprina arī tas, ka mediju rīkotajās kandidātu diskusijās partijas pārstāv ierobežots «runājošo galvu» pulciņš, bet apmēram par trešo daļu kā par potenciāliem politiķiem un cilvēkiem (tā tas bijis arī agrāk) man informācijas nepietiek. Vai šie cilvēki, ja tiks Saeimā, ir jau iepriekš savu partiju nolemti būt tur nevis tautas kalpi, bet tik vien kā balsošanas roboti?

No kā tad pārtikt? No anekdotēm? Meitu mājā tu izvēlies un drāz, bet vēlēšanās tie, kurus tu izvēlies, drāž tevi. Utt. Es ļoti ceru, ka 13. Saeimas vēlēšanas, to iznākums pamodinās mūsu pilsoniskumu. Lai vai kāds ar nebūtu šis iznākums, tieši mēs - Latvijas pilsoņi - akceptējam šos varas pretendentus. Tā ir tā kvalitāte, kuru spējam paši sev piedāvāt. Mums ērti jau nākamajā dienā pēc vēlēšanām nevis lepoties ar savu izvēli, bet dīkt par to, kādi švabraki atkal tikuši deputātu krēslos. Jā, sabiedriskās funkcijas tiem top (un taps?) par peļņas avotu. Bet - mēs šo, vienu no Romas impērijas krišanas iemesliem, kurnēdami no reizes reizē tomēr akceptējam. Akceptējam savu pilsonisko bezatbildību.

To būtu vērts paturēt prātā līdz 14. Saeimas vēlēšanām, līdz kurām mūsu ziņā ir vai nu nomainīt esošos, sevi par partijām dēvējošos politiskos jampampiņus ar nopietnām, valstiski orientētām politiskām organizācijām, vai vismaz kaut cik savlaicīgi paust savu pilsonisko gribu attieksmē pret to, kādu varu mēs gribam. Proti - mums, pilsoņiem, un nevis partiju subjektīvismam ir jānosaka šo labējo vai kreiso, liberālo vai konservatīvo organizāciju, ja tā var teikt, valstiskais ietvars. Latvijas partijas ir izlaidušās un izvirtušas. Mums tās jāieliek atpakaļ mūsu pašu pilsonisko interešu rāmjos. Valsts interešu rāmjos. Latvijas rāmjos.

 
 
#{#}