Šķiet, esmu bijis ap desmit Latvijas politiski represēto apvienības (LPRA) saietos Ikšķilē. Tāpēc ņemos apgalvot, ka neviens cits sabiedrisks kopums Latvijā nevērtē valsti un politiku, politiķus un amatpersonas tik rūpīgi un principiāli kā šie cilvēki. To apliecināja arī divdesmitais LPRA salidojums 25. augustā.
Kā jau vēlēšanu gadā, šogad represētie tika aplidoti no varas intensīvāk nekā «parastos» gados. Viņus uzrunāja Saeimas priekšsēdētāja, ministri, politiķi… Skanēja Valsts prezidenta un Ministru prezidenta vēstījumi. Tostarp arī represētie zināja teikt paldies par to, ko valdīšana darījusi labu gan valstij, gan viņiem. Taču, lai cik skaisti nerunāja politiķi un amatpersonas, paši represētie gan Ikšķiles estrādē, gan - pēc tam - pļaviņā pie estrādes zināja raksturot mūsu esamību gan skarbāk, gan saturīgāk. Es te izcelšu tik to, kas tika teikts saistībā ar Saeimas vēlēšanām. Represēto noskaņojumā bija jūtamas bažas un satraukums.
Latvijas vārds mums palīdzēja pārciest pazemojumus un badu Sibīrijā.
LPRA vadītājs Ivars Kaļķis: «Mēs, represētie, ļoti labi zinām dzimtenes mīlestības un brīvības cenu. Latvijas vārds mums palīdzēja pārciest pazemojumus un badu izsūtījumā Sibīrijā. (..) Pēc mēneša 13. Saeimas vēlēšanas. Aktuāls ir jautājums - kādām partijām un personām mēs uzticēsim lemt par mūsu nākotni? Balsojot ņemsim vērā partiju ģeopolitisko orientāciju un neuzķersimies uz populisma āķiem.»
Uz Saeimu pretendējošo partiju pienākums (!) ir kliedēt šo un arī citu cilvēku bažas vēl līdz vēlēšanām. Arī tāpēc lūdzu trīs represētos lakoniski atbildēt uz jautājumu: Kā vērtējat situāciju pirms vēlēšanām, un kāds gaidāms rezultāts? Lūk, viņu atbildes.
LPRA valdes locekle, Rīgas Vidzemes priekšpilsētas PRB priekšsēdētāja Mārīte Krasavceva: «Mans uzskats - ja tā partija ir un es par to nobalsoju, tad lai tā tāda arī ir. Bet - viņi taču pēc vēlēšanām atkal sačupojas visi kopā. Un tad iznāk, ka esmu nobalsojusi par to, par ko man nevajadzēja balsot. Un mani neapmierina tas, ka pēc tam vaino tautu - ko jūs ievēlējāt!, paši vainīgi!... Es neesmu vainīga, ka viņi sačupojas. Domāju, ka mums, lai redzētu īsto un patieso, jānoņem rozā brilles un viss jāvērtē ļoti uzmanīgi. Mums nav jāielaižas uz kādām aģitācijām, bet pašiem jāsavācas. Grūti ir, bet - jācīnās!»
LPRA valdes loceklis Pēteris Simsons: «Man ir grūti vērtēt pašreizējo situāciju, jo šobrīd Saeimā nav manis vēlētu deputātu. Apskatot piedāvājumu un sarakstus, es diemžēl konstatēju, ka sabiedrībai tiek piedāvātas apmēram tās pašas vērtības un tie paši principi, kādi tikuši piedāvāti jau gadiem. Un žēl, ka sabiedrība šajos 27 gados nav politiski izglītojusies, nav gluži gatava atšķirt aunus no avīm, un es pieļauju, ka, nobalsojot par savu izvēlēto kandidātu pēc pārliecības, cilvēks pēc mēneša atkal var būt neapmierināts ar savu izvēli.»
Ilggadējais, tagad bijušais LPRA vadītājs Gunārs Resnais: «Ko teikt? Nepatīk tas, ka mēs šodien atpaliekam no igauņiem un lietuviešiem. Godīgi sakot, grūti atzīties, bet tā ir sāpīga lieta. Un, ja runāt par šī gada vēlēšanām, tad es neparedzu tādu rezultātu, kas uzlabotu mūsu situāciju. Es šim jūklim neticu. Mēs gribētu rakt šo lietu dziļāk, bet tad ir jautājums - ko darīt? Mums tomēr ir jāmaina valsts pārvaldes struktūra, jāpamaina arī vēlēšanu sistēma. Mēs jau gandrīz 30 gadus dzīvojam šajā vienīgajā sistēmā… Var mainīt, cik grib, ministrus, ministru prezidentus un visu pārējo - sistēmā, kurā nav atbildības nevienā līmenī, nekas nemainīsies. Es negribu teikt, ka kāds šajā sakarā jānotiesā ar prokuroru un tā tālāk. Bet man sāp sirds. Tajā pašā laikā - Latvija ir, un mums ir jādzīvo, jācīnās. Cita nav, kā tikai Latvijas dēļ!»
Līdzīgas atziņas paustas arī salidojuma aicinājumā. «Lai gan pagājuši jau gandrīz trīsdesmit gadi, kopš dzīvojam atjaunotā Latvijā, un šajā laikā izaugusi jauna paaudze, kura nepazīst padomju režīma represijas, vēl joprojām mūsu apziņā un sadzīvē nav novērstas kara un okupācijas sekas, kas īpaši uzskatāmi izpaužas sabiedriskajās attiecībās. Alkatība, bezatbildība, visatļautība, iegūtie boļševisma ideoloģijas netikumi aizvadītajos gados nav stiprinājuši tautu vienotā nācijā. (..)
Tagad, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, kad dažas no kandidējošām partijām cenšas piedāvāt, izcelt aizgūtas, svešas vērtības, lai gūtu panākumus vēlēšanās, pirmskara Latvijas morālo vērtību atjaunošana būtu īpaši nepieciešama. Jo - bez savas vēstures un valstiskuma apzināšanās tautai nevar būt pilnvērtīgas nākotnes.
Atceroties mūsu tautas pārdzīvotos ciešanu un pazemojuma gadus, par mūsu valsti un neatkarību lietos sviedrus un asinis, aicinām savus līdzpilsoņus, katru, kam šeit mājas un senču kapavietas, kuri apzinās Latviju par savu tēvzemi un dzimteni, ņemot par savas rīcības pamatu priekšteču viedumu un kristīgās morāles principus, uzņemties atbildību izvēlēties savai valstij cienīgus likumdevējus un tautu vienot spējīgus līderus mūsu valsts attīstībai un izaugsmei. (..) Mums nav tiesību kļūdīties!»
