Vecie "mēsli" – auglība vai piesārņojums?

Skatoties uz Latvijas simtgadi, jautāju Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentam Ojāram Spārītim: vai Ceturtās atmodas ideāli patiešām ir nodoti un vai ir pamats palaikam pat ciniskai attieksmei pret 4. maija republiku.

Viņš pieļāva, ka «daļa cilvēku ir vīlušies, daļa aizceļojuši, bet nevaram to vispārināt. Un, ja runājam tikai šīs vīlušās sabiedrības daļas vietā, tad iespējams, ka šie cilvēki ir bijuši spiesti 27 neatkarības gados drupināt savu Atmodas laika optimismu, ikreiz nolaužot no cerību pīrāga pa gabaliņam. Kaut kādā veidā reālā dzīve nav piepildījusi viņu cerības vai arī likusi šīs cerības transformēt. Un, ja šī sabiedrības daļa nav spējuši sekot līdzi laikam un attīstībai, tad, protams, ka atšķirība starp šodienu un 1990. gada 4. maija ilūzijām ir milzīga».

Troksnis atkal tiks saukts par politisko darbību

Bet tad viņš teica, ka vēlas modelēt situāciju nedaudz citādāk. «Jā, 4. maija republika veidoja varas instrumentus pēc vakardienas, t.i., 3. maija ģīmja un līdzības. Tos izveidoja iepriekšējā perioda mantinieki - cilvēki, kuri savu briedumu, savu izglītību, savus tikumus un netikumus bija iesūkuši padomju režīmā. Kaut kādā mērā tie tika pārnesti arī uz 4. maija republiku. Mārtiņa Lutera un Reformācijas pilsētas Vitenbergas Marijas baznīcā redzama epitāfija, kurā uzgleznots dārzs ar robežu vidū. Vienu pusi dārza kopj katoļu baznīca, rušina kardināli un mūki, un šī puse kalst un nīkst. Savukārt otru dārza pusi aprūpē jaunā, dzimstošā luterisma paaudze, un šis dārzs zaļo. Bet luterāņu dārza aizmugurē redzami divi džentlmeņi, kuri ar nestuvēm no katoļu dārza stiepj mēslus uz luterāņu dārzu. Un te skaidri atklājas doma, ka laikmetu pārmaiņā «mēsli» no nīkulīgā dārza tiek pārnesti arī uz jauno un zaļojošo dārzu.»

Spārīša kungs atgādina, ka nevar sākt dzīvi no nulles. To, ka ar mums ir mūsu ģenētiskais mantojums, mūsu galva, mūsu ķermenis, un arī mūsu domas. Bet es te vēlos pievērst uzmanību tieši šiem džentlmeņiem ar nestuvēm. Un ne tuvu ne tikai negatīvā nozīmē. Ikvienas Latvijas partijas, lai cik tās neliktos šodienīgi sterilas, dārziņā var saskatīt visai lielas čupas iepriekšējā laika sanesumu. Pats nejēdzīgākais ir tas, ka šo «mēslu» (iepriekšējās pieredzes, arī 4. maija) pārvērtēšana Latvijas partiju praksē netop vis par to auglības veicinātāju, bet par to attīstību kavējošu piesārņojumu. Cīņa ar pagātnes ēnām arvien nepārstāj būt Latvijas partiju politiskās uzvedības pamatmotīvs. Lai gan jau sen būtu vajadzējis saprast, ka tas, kas sanests no iepriekšējiem laikiem, ir vai nu jāizmet no šodienas politiskās prakses, vai jāpiedabū darboties šodienas, mūsu nākotnes labā. Vai tā būtu runa par to, ka te pie varas turas «bijušie», vai par mūsu starpetniskajām attiecībām, vai par to, ko mēs saucam par savu kultūru - ne tikai tā dēvētā mantojuma, bet visā cilvēka pieredzes, esības apjomā. Bet mums arvien ļoti patīk spekulēt, tirgoties ar pagātnes uztveres stereotipiem. Ar mēsliem. Un, kamēr mums tas, sevišķi politikā, tik ļoti patīk, mēs pārāk lēni padarām šos «mēslus» par augsni.

Var jau būt, ka tā ir laikmeta mode. Mūsdienu vēlēšanu mode. Maz, ka pretendenti (partijas) nepiedāvā izvērstas praktiski iespējamas programmas, šo partiju kandidāti arī paši sevi nepiedāvā kā politiķi. Jā, dažs no viņiem var teikt, ka bijis vairāku Saeimas sasaukumu deputāts, bet pašdefinēties kā politiķis ar savu tagadnes vērtējumu viņš nespēj. Es taču skatos, klausos un lasu, ko viņi saka. Tā nav politikas analīze, tās ir vai nu kādas refleksijas par darbiem, kas veikti frakcijas disciplīnas ietvaros, vai arī spekulācijas ar sekliem savai partijai vai oponentiem veltītiem uztveres stereotipiem. Nē - tā nav, ka nekā nav! Šajā Saeimā es par politiķiem, par spējīgiem parlamentāriešiem uzskatu veselus 18 deputātus. Starp tiem ir ļaudis gan no pozīcijas, gan opozīcijas. Bet - es pētu arī iesniegtos kandidātu sarakstus. Skatos katru uzvārdu atsevišķi, meklējot informāciju tīklā un citur. Esmu ticis pāri pusei. Pagaidām mana aptuvena atziņa ir - gandrīz divas trešdaļas no sarakstos iekļautajiem nav piemēroti profesionālam likumdevēja, reālas valsts attīstības noteikšanas darbam. Neraugoties uz saviem palaikam augstajiem, arī pelnītajiem mākslinieciskajiem vai kādas citas, ar politiku nesaistītas, jomas tituliem. Tādi tik vien kā stāv un stāvēs pie minēto «mēslu» čupas un atkal nezinās, ko ar to iesākt. Tādēļ atkal taisīs vien troksni, kādu uzskatīs par pareizu. Un atkal sauks to par politisko darbību.