"Nameiz", esi "Namejs"!
 
©F64

Sazin kāpēc brašās mācības ar visu valsts aizsardzības spēku iesaistīšanos Namejs 2018 (20.08.-–2.09.) man gribas saukt Nameiz 2018. Vienlaikus man nenāk ne prātā te kaut mazākā mērā ironizēt par profesionāliem armijniekiem, drošībniekiem un viņu komandieriem. Esmu bijis mācīts, lai saprastu šādus cilvēkus, esmu viņus saticis, dažādus uzplečus nesam, un profesionāls karavīrs ir – cepuri nost! Te es kārtējo reizi ironizēju par politiku un vārdu Namejs aizstāju ar Nameiz, domādams par to, cik reālajam kontekstam, mūsdienu riskiem un izaicinājumiem adekvātu valsts aizsardzības doktrīnu Latvijas politiķi piedāvā Latvijas drošības spēkiem.

Jā, mēs varam uztaisīt spēcīgu armiju, bet, ko tā līdzēs, ja tai nebūs pienācīgas aizmugures? Par ko tā cīnīsies - par kaut kādu garīgi atsvešinātu teritoriju, vārdā Latvija, vai par Latvijas tautu, par savu dzimteni, par savām tēva mājām? Man patīk Toma Peina teiciens: «Principu armija izrausies tur, kur netiks cauri kareivju armija.» Proti - es uzskatu, ka, piemēram, 2% IKP augstākajai izglītībai un pietiekams finansējums tautas veselības savešanai kārtībā ir tikpat būtiski valsts aizsardzības un drošības spēju nodrošinājuma faktori kā mūsdienu realitātei atbilstošs militārās jomas nodrošinājums. Starp citu, atšķirībā no daudziem es piekrītu Donalda Trampa prasījumam (piebilde - respektējot Trampa, ASV loģiku!) - katras NATO dalībvalsts aizsardzības izdevumus celt līdz 4% no IKP. Jo es piekrītu arī tiem, kuri uzskata, ka NATO pēdējā laikā ir pamatīgi izgāzusies. Tā gan vāc savus spēkus tuvāk Krievijas robežām, taču nav spējusi garantēt Eiropas Savienības perimetra drošību (migrācija), tai nav pietiekamu ar kiberdrošību saistītu rīcības instrumentu, un - tā nevar sakarīgi atbildēt pat uz jautājumu: vai NATO šobrīd spēj garantēt ASV drošību? Vai tad alianses pienākums ir tikai baroties no ASV, nevis, ja kas, aizsargāt to? Un - vai tad NATO netika dibināta kolektīvai dalībvalstu aizsardzībai? Un, ja ir NATO, kāpēc parādās idejas, piemēram, par Eiropas ātrās reaģēšanas spēkiem? Tāpēc Trampa vēlmi es uzskatu kā tādu pirksta kratīšanu uz to valstu un valstiņu pusi, kuras nevīžo tapt spēcīgas kā tādas, kādēļ par vienīgo un galveno savas izlaidības drošības garantu uzskata bruņotos spēkus. Latvijai šajā sakarā ir nopietni jādomā. Vai nu tapt spēcīgai valstij, vai - 4% IKP armijai. Nameiz, dūmoj!

Vai nu spēcīga valsts, vai 4% IKP armijai.

Domā arī par to, ka moderna armija ir tikai rotaļlieta, ļoti dārga rotaļlieta, ja - pirmkārt, nav definēta adekvāti reālai draudu situācijai; - otrkārt, ja tā pamatā ir varas rīks, nevis tautas spēka pamatelements; - treškārt, ja tā ir tik vien kā saražoto militāro produktu noieta tirgus un nekas vairāk. Te gribu piemetināt Džeka Londona tēzi: «Ir daudz lētāk ģenerāli nopirkt, nekā cīnīties ar viņu un viņa armiju»; - ceturtkārt, Namejs 2018 grasās improvizēt savu rīcību arī potenciālo iekšējo nekārtību gadījumā. Man vispirms gribētos redzēt profesionālu, politiķu sniegtu šo konfliktu cēlonības un iespējamības novērtējumu. Citādi es to uzskatu tik vien kā par provocēšanu; - piektkārt, Latvijas bruņoto spēku publiskajam tēlam vajadzētu būt daudz pārliecinošākam, lai aizvāktu no cilvēku uztveres attieksmi, kuru vecos laikos definēja krievu dzejnieks Josifs Brodskis: «Tieši armija tevi taisa par pilsoni, bez tās tev būtu kaut niecīgas izredzes palikt cilvēcīgai būtnei.» Manā uztverē Latvijas politika arvien kaut kādā mērā uztur šo pretrunu - pilsonis-cilvēcīga būtne. Tā ir jāaizvāc.; sestkārt, atgādinu teicienu (neatceros autoru), ka armija ir cilvēki, kas savākti kopā tik tāpēc vien, lai labotu diplomātu kļūdas.

Ko tad rezumējot es gribu sacīt? To, ka Latvijas aizsardzības doktrīnas kontūras man šķiet nepietiekami reljefas saistībā ar reālajiem mūsdienu riskiem. To, ka NATO karavīru kontingenta klātbūtnes palielināšana mūsu valstī nedrīkst tapt par mūsu pašu atslābināšanās iemeslu. To, ka valsti aizstāv tauta, nevis armija (ko līdzīgu teica Napoleons). Tātad - ja nav politikas, kas vairo tautas spēku, aizsardzībai domātie līdzekļi ir mūsu naudas izšķērdēšana.

No savas pusmilitārās jaunības atceros teicienu: «Kur tu kareivi nebučo, tur viņam visur pakaļa.» Es vēlētos, lai Latvijas politika gādā par to, lai mūsu bruņotajiem spēkiem, pastāvot starptautiskās attiecībās, tomēr saglabājas sava seja, sava patība, un lai galvenais to spēka garants ir un paliek Latvijas tauta.

 
 
#{#}