Apvienība Attīstībai/Par! mani nevaldzina. Aprēķina projekts. Labs aprēķina projekts. Ja labi nospēlēs, vietas Saeimā būs. Tostarp programmatiskais saturīgums man liecina vien par varas gribēšanu priekš kārtējās nedarīšanas.
Daiļrunības tur vairāk nekā mērķtiecības. Tāpat kā partijas lokomotīvju runāšanā un reklāmā. Turpmāk sacīto es vien pa pieskari attiecinu uz Andri Skridi un Juri Pūci. Gan tāpēc, ka jaunāki, gan tāpēc, ka viņu varas pagātnes nasta ir vieglāka nekā pārējiem.
Vai jūs gribat atkal tikt Saeimā, lai pildītu solījumus, kurus, savulaik esot augstos valsts amatos un varas partijās, nebijāt spējīgi pildīt?
Toties tiem pārējiem, ieskaitot Arti Pabriku, man gribas jautāt: vai jūs gribat atkal tikt Saeimā, lai pildītu solījumus, kurus, savulaik esot augstos valsts amatos un varas partijās, nebijāt spējīgi pildīt? Kāpēc jūs tagad izturaties tā, it kā būtu pēkšņi pamodušies? Liela daļa no tā, ko jūs tagad aktualizējat, bija aktuāla arī jūsu iepriekšējā varas dzīvē. Kāpēc jūs to neīstenojāt tad? Jūs taču nevarējāt sūdzēties par pieredzes trūkumu. Un - nekādā ziņā - par izglītības trūkumu, jo esat skolojušies arī prestižās ārzemju augstskolās. Tostarp sabiedrības un biznesa vadībā. Kas tad savulaik traucēja jums progresīvi vadīt Labklājības, Aizsardzības, Ārlietu, Ekonomikas... ministriju darbu? Kur garantijas, ka, jums pastāvot šajā kompānijā, valsts aparāts sāks kustēties raitāk un godīgāk? Bet pat šādu lietišķuma pakāpi es jūsu atklāsmēs pagaidām diemžēl nenolasu. Jūs vēlaties būt tautai patīkami. Ne vairāk.
Bet, raugi, piemēram, Artis Pabriks (partijiskā «evolūcija»: Tautas partija, Vienotība, Attīstībai/Par!) savulaik rakstīja: «Ja mēs nemainīsim mūsu politisko kultūru, kā arī mūsu ideoloģiskās pamatnostādnes, Latvijas sabiedrībā turpināsies uzticības krīze un nostiprināsies institucionālā krīze» (Sestdiena, 15.12.2007.). Izrādās, krīze turpinājusies vēl desmit gadu. Kāpēc? Lai varētu dibināt kārtējo varas restarta partiju?
Savukārt Mārtiņš Bondars (TB/LNNK, Latvijas Reģionu apvienība, Attīstībai/Par!) savulaik sacīja: «Mana profesionālā pieredze, akadēmiskās zināšanas un tās iespējas, ko rada kontaktu loks visā pasaulē, ir pietiekami, lai es varētu daudz darīt Latvijas labā» (Diena, 30.12.2015.). Gribētos, lai katra no apvienības lokomotīvēm šajā ziņā atklāj reāli sasniegto. Taču, pārlasot Bondara kunga intervijas (2015.-2018.), man radās iespaids, ka viņš, būdams politiķis, vairāk vēlas komentēt (nereti - itin saturīgi) tās varas negācijas, kuras viņš kritizē, nekā profesionāli konfrontēt ar tām. Taču - komentēt māku arī es.
Ilze Viņķele (TB/LNNK, Vienotība, Attīstībai/Par!) nupat (sk. delfi.lv, 11.07.2018.) atklājusi, ka ierēdņi ir labāki par politiķiem. «Uzdrošinos izvirzīt pieņēmumu, ka smagnējā un birokrātiskā valsts pārvaldes sistēma daļēji radusies kā atbilde uz tiem nekompetentiem, savtīgiem un gadījuma rakstura politiķiem, kas bijuši un ir pie varas.» Bet tieši tajā laikā, kad Viņķeles kundze bija labklājības ministre, es sadarbojos ar cilvēkiem, kuri vērtēja valsts pārvaldi. Atcerējos jaunību, kad pratu noteikt lielu sistēmu, funkciju u.tml. efektivitāti. Manās tā laika piezīmēs secināts, ka Labklājības ministriju varētu padarīt «vieglāku» vismaz par 20%. Ja tas netika darīts, tad eksministres šodienas atziņas es uztveru vien kā savlaicīgu pielabināšanos «aparātam». Es domātu citādi, ja visvisādu konstatāciju vietā redzētu profesionālu valsts pārvaldes optimizācijas vai vismaz ierēdņu «saudzēšanas» plānu.
2011. gada nogalē ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts (Reformu partija, Attīstībai/Par!) sacīja (NRA, 28.12.2011.): «Man jāspēj stāstīt sabiedrībai, kur Latvijas ekonomikai jāiet, un jāspēj organizēt darbu, lai mēs turp arī virzītos.» Tāpēc man savādi tagad dzirdēt viņa konstatāciju, ka Latvijas nodokļu sistēma ir netaisnīga. Tā taču nav nekāda margināla, tā ir valsti aptveroša problēma. Kāpēc pienācīgas organizēšanās un virzības nav bijis? Turklāt Pavļuta kungs pats atzīst, ka problēma pastāv kopš deviņdesmitajiem gadiem. Bet - lokomotīvēm atkal ir tik vien kā konstatācijas. Ja mūs ievēlēs, tad varbūt sāksim rīkoties. Vai ne?
Mans kritērijs uz nākamo Saeimu pretendējošo partiju līmenim ir - praktiski pamatota Latvijas nākotnes paradigma. Šajā sakarā visām lokomotīvēm vajadzētu spēt ne tik vien kā pūst mums tvaiku acīs, bet uzrādīt arī reālu vilktspēju. Attīstībai/Par! varbūt izskatās pat mazliet labāk par citām «jaunajām» pretendentēm, kuru populisms ir vēl plikāks un tukšāks. Un - arī «vecās» partijas šajā ziņā šķiet tādas kā atšālējušās.
