Lēmumi labi – labuma nekāda
 
©F64

Lai cik labi nebūtu jūnija beigās ES samitā pieņemtie lēmumi migrācijas jautājumos, atcerēsimies, ka par Eiropas krīzes gadu šajā lietā tika nosaukts jau 2015., nevis 2018. gads. Kas ES līderiem liedza pieņemt nepieciešamos «labos lēmumus» jau gadā, kad Eiropā ieplūda no viena līdz 1,8 (dažādi avoti) miljoniem cilvēku? Turklāt Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Artis Pabriks teic, ka šogad pieņemto lēmumu īstenošana varētu prasīt vismaz divus gadus.

Tātad - vēl vismaz pāris gadus pieturēsies gļēva, nenoteikta ES politika attieksmē pret migrantu plūsmu. Un joprojām būs sajūta, ka ES to nekontrolē. Rodas jautājums - kādēļ tas tā, ar kādu nolūku tiek uzturēts šāds stāvoklis? Varbūt - lai aizvāktu Šengenas zonu, lai sagrautu ES? Vai tad Eiropa jau nav pārpilna ar migrantu masu, kura nevis iekļaujas vietējā kultūrā un sabiedrībā, bet uzskata par labāku definēties kā atsevišķas kopienas? Jā, jā - fiziski Eiropā vēl var sabāzt daudzus miljonus, teiksim, musulmaņu bēgļu. Ungārijas premjers Viktors Orbans viņus gan saucis nevis par bēgļiem, bet par iekarotājiem. Domāju - arī tāpēc, ka arvien nav šim apjomam adekvāta regulēšanas procesa no ES līderu puses.

Mūsu tautas un valsts pastāvēšanas problēmas ir mūsu pašu ziņā.

Procesa, kurš rēķinās ne tikai ar imigrantu masu, bet (un - šobrīd varbūt pat lielākā mērā) ar visu iesaistīto (nekādā ziņā neizslēdzot Eiropas valstu pamatiedzīvotājus) saskares radīto, teiksim, morālo garastāvokli. Dažādi avoti ne tikai ES mazajās valstīs, bet arī, piemēram, Francijā un Vācijā vēsta, ka eiropiešu pacietība rūk. Piemēram, pat Igaunijā 2014. gadā šis viss likās problēma pieciem procentiem, bet 2015. gadā - jau 40 procentiem sabiedrības. Attieksme pret migrantiem jau iespaido vēlēšanu iznākumu (Šveice), rada protestus, sadursmes, ksenofobijas uzplūdus... Atcerēsimies paši savu neseno pagātni, kurai saistībā ar PSRS migrantiem neesam tikuši pāri līdz šim. Acīmredzot tika sasniegts kāds slieksnis, kāda robeža, kad jutāmies apdraudēti kā tauta. Nu līdzīgā kārtā jau gadiem tiek pārbaudīta eiropiešu pacietība. Kāpēc? Ar kādu nolūku?

Protams, migrantu plūsmas apjomu, intensitāti, arī uzvedību ietekmē gan kari (uzsvērsim - pārsvarā pilsoņu kari, vairākus no kuriem iniciēja tā sauktais Arābu pavasaris 2010., 2011. gadā), gan Islāma valsts kontrolēto teritoriju paplašināšanās, gan ekonomisko perspektīvu trūkums daudzās Tuvo Austrumu, Dienvidāzijas un Āfrikas zemēs, gan finansējuma samazinājums bēgļu nometnēm (Turcija) utt.

Tomēr es varu minēt vismaz pāris pieņēmumus arī tam, kāpēc ES līderi ir šajā lietā tik nesavākti, es teiktu, bezprincipiāli. Pirmais - tāpēc, ka ES līdz ar ASV pašas ir šā vai tā pielikušas roku pie šīs migrantu plūsmas tapšanas. Vai tām nebija nekāda sakara ar notikumiem Sīrijā, Irākā, Irānā, Lībijā...? Plus vēl - Gazas sektors... Var definēt precīzāk - migrantu krīzes «panākumus» Eiropas telpā lielā mērā noteica Rietumu iejaukšanās Tuvo Austrumu lietās. Un, lai arī Sīrijas prezidents Bašars Asads pirms kāda gada izteicās, ka ES politika Tuvajos Austrumos, salīdzinot ar ASV un Krievijas politiku, ir nebūtiska, patlaban imigrantu problēma ES šķiet vairāk nekā būtiska.

Vēl viens pastarpināts cēlonis migrantu krīzei ES varētu būt Eiropas interese par Tuvo Austrumu naftas rezervēm. Vairāki Rietumu politologi šajā sakarā minējuši vārdu «haotizācija». Haotizācija ikvienā sistēmiskā spēlē - karā, politikā, šahā - tiekot piekopta tad, kad visi varianti nozīmē - zaudēt. To darījis Baraks Obama, to citā vīzē darot Donalds Tramps. Ne bez Eiropas aktivizēšanās uz to pašu pusi. Atceramies, ka NATO operācijas ietvaros savulaik izdevās aizvākt Kadafi režīmu Lībijā. Tieši pēc tās tika uzsvērts, ka ES nu ir ASV sabiedrotais, nevis kritiķis. Un iemesls tam - Lībijas nafta. Eiropā naftas ir maz. Turklāt man, vērojot situāciju Tuvajos Austrumos, Āfrikā un svārstības pašās ASV, šķiet, ka Štatiem ES «partnerība» šajā reģionā arvien būtu visai vēlama.

Trešais aspekts labi redzams Baltijas valstīs. Proti - mūsu migrācijas saldo ir negatīvs (izbrauc vairāk nekā iebrauc). Un mēs arvien vairāk sākam spekulēt ar to, ka migranti mums būs vajadzīgi vismaz kā darbaspēks. Protams, mēs varam, kā tas reiz tika darīts, atkal uzdot par migrantiem nepilsoņus. Taču es tomēr vēlētos, lai mēs savas tautas un valsts pastāvēšanas problēmas censtos risināt saviem spēkiem. Turklāt - izmantojot cilvēcīgus, nevis dažādus acu aizmālēšanas, humānisma tēlošanas, globalizācijas sūdu inspirētus paņēmienus.