Paradoksāli – valsts un pašvaldību politikas nodarītais kaitējums, tās vainas dēļ tapušie kroplie īstenības augļi nu jau tiek uzdoti par dabiska procesa noteiktu faktu.
Noklusējot vainu un vainīgos. Nenorādot šo faktu cēlonību, bet slēpjot to ierēdnieciskā paštaisnumā un nekļūdībā.
Piemēram, atklājums, ka "bezdarbnieki strādāt negrib, neprot un nav gatavi", izteic sekas, ko radījusi valsts un vietējās varas attieksme pret sabiedrību, darbaspēku un nodarbinātības politiku. Tas liecina, ka pret bezdarbu kā problēmu un arī pret izglītību kā sociālu problēmu te piekopta attieksme – galvas smiltīs, pakaļas gaisā. Proti – vara bijusi nevarīga un negribīga novērst bezdarbu un nodrošināt darbaspēka kvalificēšanās iespējas atbilstoši valsts stāvoklim un vajadzībām. Bezdarbs kā problēma un izglītības kvalitāte ij valsts varai, ij, teiksim, Rīgas domei acīmredzot ir tumša bilde. Un tāpēc politika pievērsta ne tik daudz bezdarbam un apmācības lietderībai, cik bezdarbnieka un skolēna utilizācijai. Proti – skolu galvenais uzdevums, manuprāt, vairs nav izglītot, bet kalpot kā konteineriem, kuros uz laiku savākt daļu bērnu, lai neslamstās pa ielām. Augstskolām studenti pamatā svarīgi kā naudas avots. Attiecīgo dienestu, politikas galvenais uzdevums vairs nav bezdarba novēršana, pastāvīga darba iespēju radīšana, darbinieku motivēšanas problēmas... Tiem no svara strādājošo ļaužu nodokļu naudas pārdale tādā garā, lai, kaut cik atbalstot bezdarbnieku, bezdarba problēmas principiālu risinājumu vismaz uz laiku iekonservētu. Tādā garā arvien vairojot ilgstošo bezdarbnieku slāni. Dabiski – nolemtība izlaiž. Nav ko brīnīties, ja bezdarbnieku motivācijas ir ačgārnas. Tiem allaž bijis labs piemērs, no kā mācīties – varas uzvedība. Ja vienā galā vara neprot un negrib vadīt valsti adekvāti sabiedrības vajadzībām, tad otrā galā ļaudis vairs negrib un neprot strādāt. Tas neattaisno ne vienus, ne otrus. Bet pirmām kārtām – varu, kuras pārstāvji atšķirībā no bezdarbniekiem skaitās darbā, taču nestrādā, kā pienākas.
Aizgāju aprunāties, kur cilvēki meklē darbu. Četri no sešiem uzrunātajiem teica, ka viņu, kārtojoties darbā, sastaptie personāla atlases speciālisti acīmredzot sirguši ar mazvērtības kompleksiem. Jo izturējušies pret tiem kā pret kalpiem vai vergiem. Droši var teikt, ka šie speciālisti ir to darba devēju spogulis, kuriem atlasa darbiniekus. Un kādi gan citi secinājumi bezdarbnieku sakarā var būt, ja apriori tiek pieņemts, ka bezdarbnieks ir pāķis un lūzeris? Arī komunikācijas kultūra pūst no augšas. Kāda attieksme, kāda saskares vide – tādi augļi.
Turklāt – Latvijai ir divu veidu bezdarbnieki. Manā uztverē tie, kuri no Latvijas emigrējuši darba dēļ, arī ir Latvijas bezdarbnieki. Latvijas darbaspēka (nācijas) izputināšanas politikas auglis. Vara liekuļo, sacīdama – re, cik jauki, cilvēki ir aktīvi, izbrauc. Un ar bērniem. Ciktāl runa par cilvēkiem, lai viņiem laimējas savu dzīvi iekārtot, kur tiem liekas labāk. Bet, ciktāl runa ir par varu, tai jātur prātā, ka masveida emigrācija, cilvēku izdzīšana no savas valsts ir viens no netīrākajiem tās darbiem. Nevis objektīvu apstākļu noteikts fakts.
Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja Eiženijai Aldermanei (sk. Neatkarīgā, 7.06.2010.) statistika pierāda, ka bērnudārzus Rīgā nevajag, un viņa pastāv arī uz šīs jomas komercializāciju (kas gan cits ir aicinājums pārslēgties uz privāto sektoru, lai arī ar iespējamu finansējumu?). Vai patiesi domes ieceres tuvākajā laikā padarīs rindu uz bērnudārziem par nebijušu? Vai domei ir dati, cik bērnu vecāki, pārtraucot bērnudārzu taisīšanu par deficītu un pastāvot cilvēku maksātspējai atbilstošai politikai, kopumā gribētu laist savus bērnus bērnudārzos? RD informācijas avotos tādas ziņas neredzēju. Turklāt – arī šī nav nez kurienes uznākušu apstākļu, bet valsts un domes politikas noteikta situācija. Es to definētu šādi – valsts un galvaspilsētas vadības ilgstošā nevēlēšanās uzturēt valstī konsekventu, mērķtiecīgu, ilgtermiņa demogrāfisko, sociālo un izglītības politiku ir galvenais jaunāko paaudžu deficīta un emigrācijas cēlonis. Un tikai tad var teikt to, ko saka Aldermane – šīs politikas rezultātā bērnudārzu celtniecība vairs nav aktuāla. Bet acīmredzot RD ir pieņēmusi to, ka Rīga ilgtermiņā ir nolemta vai nu izmiršanai, vai kļūšanai par Bābeli. Rīgas domei nav apjautas, kad un pateicoties kādai politikai Rīgai atkal vajadzēs bērnudārzus. Par to domei galva nesāp. Acīmredzot RD patīk, ja Latvijas bērniem bērnudārzus ceļ īri vai angļi. Droši vien šī Rīgas dome var teikt – ko ta mēs, to jau pirms mums iekopa. Bet – ja tā, tad te arī atklājas varas dzīvošana vienai dienai. Tikai savam laikam. Nožēlojami.