Par mūsu Saeimas vairākuma politikas galveno trumpi izvēršas vai, precīzāk, nepārstāj būt princips, kuru, nedaudz pārfrāzējot «tautu tēvu» Staļinu, varētu izteikt: «Nav krieva, nav problēmu.» Man šis princips riebjas, jo es gribu Latvijā redzēt kvalitatīvu pilsonisku sabiedrību, nevis oficiālā līmenī apzināti un jau ilgstoši uzturētu tās divkopienu surogātu.
Man nepatīk arī tas, ka šo principu uztur nevis skaidri un gaiši definēta vairākuma politiskā nostāja, bet gan par tā īstenošanas pamatresursu top mana dzimtā - latviešu - valoda. Tas, ka tā te jāzina, man šķiet pašsaprotama lieta. Bet, izrādās, to var atļauties izmantot kā direktīvu politisku rīku arī privātā sektorā.
Uzskatu, ka viss tas, ko paredzēts gūt ar grozījumiem oficiālajos izglītības dokumentos, varēja būt (vismaz valsts sektorā) jau sen (!) panākts ar gudru, saturīgu, adekvātu integrācijas politiku. Turklāt panākot ar to arī vispārēju (!) tolerantu cittautiešu attieksmi pret Latvijas valsti un latviešu tautu. Esmu par to pārliecināts, jo regulāri piedalos un piedalīšos visdažādāko krievu sabiedrisko organizāciju saietos, un man nav pamata apgalvot, ka tur tiek spēlēta tik vien kā «Kremļa kārts». Piemēram, es atceros visai plašo, tajā skaitā mācību valodai veltīto, krievu organizāciju konferenci 2013. gada septembrī, kurā visai asas polemikas gaitā krievu jaunieši pārmeta vecākiem ļaudīm to, ka viņi uztiepj jaunajiem «etnisko kārti», ar kuru jaunieši savā vidē nav sastapušies. Pēc tam jautāju sev zināmiem latviešu jauniešiem - kādas ir jūsu attiecības ar krieviem? Viņi teica - bez aizspriedumiem. Man šķiet, ka kopš tā laika šī nostāja jauniešos (latviešu, krievu,...) ir kļuvusi vēl stabilāka. Turklāt to nenosaka kaut kāds jaunu cilvēku infantilisms, bet principiāls, apdomāts politiķu un mūsu - vecāko paaudžu - vērtējums. Es par to pārliecinos tiešā saskarē.
Tad kāda velna pēc mēģināt šo «etnisko kārti» no valsts puses spēlēt arī privātajā telpā, kurā manā uztverē situācija jānosaka cilvēku pašnoteikšanās un brīvas izvēles iespējai, lai kādas ar būtu viņu likumīgās ambīcijas? Mazvērtības kompleksi - nu mums ir vara, nu mēs darīsim ar krieviem, ko gribam? Kompleksi, kurus pastiprina mūsu nespēja apturēt pašiem savas tautas izklīšanu, kas tad arī būtu, kam jābūt vispārliecinošākajam Latvijas un latviešu tautas pastāvēšanas garantam? Jo tik vien kā ar direktīvu paģērēšanu var gan paplašināt latviešu valodas obligātas lietošanas teritoriju, bet ar tādiem līdzekļiem, kādi tiek provocēti, pat valsts sektorā nevar panākt ne stabilu pieķeršanos latviešu valodai, ne Latvijas valstij.
Turklāt jau dzirdu, ka dažai labai (nekrievu) privātai augstskolai tikšot meklētas īpašas iespējas pastāvēt ar savu valodu. Tātad - kārtējo reizi iespējams dubultstandarts? Un - kā tad būs ar tām mācību iestādēm, kuras vēlēsies te reģistrēties kā ārvalstu uzņēmumi? Vienalga - Vācijas, Francijas vai Krievijas... Izskatīsies visai smieklīgi, ja šādi privātā sektora ierobežojumi tiks attiecināti arī uz tādām skolām. Nemaz neatkārtojot te daudzu profiņu atgādinājumu varai - izglītība ir ļoti vērtīga eksporta prece. Es piebilstu - īpaši Latvijai.
Bet, ja runājam par «mērķi», tad domāju, ka «krievu problēma» Saeimas vairākuma partijām arvien liekas bezmaz kā tāds «glābiņš», kā tāds piesegs šo partiju politiskajai, saimnieciskajai mazspējai un atkarībai. Kas gan var būt labāks varas noturēšanai par divkopienu sabiedrību, turklāt novecojošu sabiedrību? Nav vajadzīgas nekādas straujas, progresīvas, laikmetīgas kustības. Pietiek «pareizo» līderiem norādīt uz «nepareizajiem», kā parasti, pabiedēt ar Kremli, lai kārotais krēsls atkal būtu zem pakaļas. Bez kāda savu valstsspēju apliecinoša vēstījuma ļaudīm. Tas nozīmē, ka mēs te uzturēsim divkopienu sabiedrību vēl vairākus gadu desmitus.
Un - vēl - kādā pētījumā esot noskaidrots, ka pēdējais krievs no Latvijas pazudīs pēc 52 gadiem. Labi. Bet - vai kāds ir noskaidrojis, kāda būs Latvijas sociāli etniskā ainava pēc 52 gadiem? Vai ir pienācīgi apjēgti ar demogrāfiju, emigrāciju, nepieciešamību intensīvi asimilēt visai lielu masu jauno migrantu (nekrievu), kuri te var rasties vai nu ES noteikto «sadales kvotu» dēļ, vai kā tautsaimniecības uzturēšanai nepieciešams darbaspēks, saistītie riski? Man gribētos skaidri un gaiši redzēt, ko Latvijas politiķi grasās likt šiem potenciālajiem riskiem pretī. Tik vien kā spēlītes ar veco «etnisko kārti»? Nav krieva, nav problēmu? Kāds konteksts ir izdevīgāks stabilai, lepnai Latvijas valstij? To es gribu zināt.
