Politika pūdē smadzenes

Reiz dzīvoja Faradejs. Faradejs gribēja atklāt dažādu dabas spēku savstarpējo saistību. Viņš atklāja elektrības un magnētisma saistību – elektromagnētisko indukciju. Un tad ar saviem atklājumiem nāca Maksvels, Hercs... Einšteins. Einšteins, raksturodams Planku, visai savdabīgi izteicās par dažādu jomu saistību: ".. mākslinieciskuma nepieciešamība ir viena no galvenajām viņa radošā darba atsperēm." Vai, raksturodams Boru: "Tā ir augstākā muzikalitāte domāšanā." Vai – par Mocartu: "Mocarta mūzikā nav nevienas liekas nots." Un vispār: "Es ticu tikai tam, ka, no vienas puses, pastāv talants, bet, no otras, – visaugstākā kvalifikācija."

Var jau teikt, ka minētie puiši bija romantiķi, estēti. Ka šobrīd zinātnes lietas kļuvušas daudz komplicētākas un vienpatņu ģenialitāte top retums iepretī kolektīvos sviedros gūtām atklāsmēm. Taču šķiet, ka līdz ar to vajadzība uzsvērt talanta un kvalifikācijas solidaritāti tikai pieaug, nevis iet mazumā. Būtu labi, ja visu sabiedrības slāņu savstarpējā saskarē katra no pusēm nāktu ar talantu un augstu kvalifikāciju. Tad tas būtu kultūru veidojošs process. Mazākais, ko varētu gribēt, ir, lai katra no pusēm ir kvalificēta. Tad tās būtu lietišķas attiecības un varētu cerēt, ka lietas, par ko abi runājuši, tiks virzītas vismaz saprātīgi. Bet – uz kādu saprātīgu tās vai citas jomas virzību cerēt, ja viena puse, izmantojot savu teikšanu, uztiepj otrai savus mietpilsoniskos, ij talanta, ij kvalifikācijas ziņā aprobežotos priekšstatus? Kā Latvijas politika Latvijas zinātnei.

Iepriekš sacīto dzemdēja ziņa, ka Organiskās sintēzes institūtam iztikšanas dēļ jāpārdod savi izgudrojumi. Tas neliekas skaisti ne vienā, ne otrā pusē. Tikai – zinātnes pusē tas pamatā ir politikas noteikts solis, bet politikas pusē kurss uz mietpilsonību, sabiedrības smadzeņu nolaistību un aptaukošanos ir konsekvence. Vismaz tās dialogā ar zinātni. Tas šķiet skaidri redzams zinātnieku petīcijās politiķiem. Kopš 1994. gada man sakrājušies teju desmit dažādu darba grupu izstrādātie Priekšlikumi Latvijas zinātnes efektivitātes un konkurētspējas palielināšanai. Visos izcelta un ar attiecīgam laika posmam aktuāliem skaitļiem pamatota faktiski viena un tā pati tēze: "Pašreizējais valsts zinātnes finansējums nespēj aizkavēt Latvijas zinātnes sabrukšanu un tam sekojošo augstākās izglītības līmeņa strauju krišanos, kā arī liedz reālu iespēju zinātnei izstrādāt ieteikumus Latvijas sabiedrības un tautsaimniecības attīstības virzībai" (no 1997. gada darba grupas teksta).

Varbūt basketbolistu jaunās Latvijas politikā bijis vairāk, bet arī zinātnieku, fiziķu... diezgan. Jājautā, kur, tikuši politikā, tie atstājuši savu talantu un kvalifikāciju? Tādā nozīmē, ka "zinātnieka pirmais pienākums ir censties iegūt jaunas zināšanas, nevis pakļauties šauram sabiedrības viedoklim" (Ž. M. Lēns). Bet te arī intelektuāļi iekš politikas acīm redzami pakļāvušies savas, kā izrādās, aprobežotās (politiskās) vides kārei izmantot varu atbilstoši saviem zemākajiem instinktiem, nevis augstākajiem centieniem. Ja tā nav, tad kāpēc tie laika gaitā aizstāvējuši nevis tautas intelektuālo, kreatīvo izaugsmi, bet, labākajā gadījumā, tiekušies pakļaut zinātni un augstāko izglītību principam – no rokas mutē? Dari un radi tikai to, ko rītdien varēsi aptaustīt un apēst. Kāpēc pētījumi, pat tādi, kas uzteikti kā perspektīvi vai prioritāri, nodrošināti drīzāk ar nejaušu, nekā stabilu finansējumu? Kāpēc attieksmē pret fundamentālām lietām, pret ilgtermiņa praksēm Latvijas politika dod priekšroku sienai, nevis apvārsnim? Utt.

Organiskās sintēzes institūts oficiāli uzteikts kā ne vien intelektuāli, bet arī ekonomiski (!) perspektīvs un produktīvs. Tad kāpēc tam nav atbilstošas politikas? Kāpēc institūta pētniekiem būtu jāizlaiž savas smadzenes, samierinoties ar intelektuālo dzimtcilvēku statusu? Kāpēc tiem kā eksperimenta žurkām jāpastāv gaidās, kad kungiem labpatiks pagriezt slēdzi vai ieslēgt signālu? Kāpēc institūts nevar būt viens no apliecinājumiem, piemēriem tam, ka oficiālos plānos, stratēģijās sastopamā zināšanās balstītai ekonomikai, "tehnoloģiskajiem parkiem"... veltītā frazeoloģija nav salti meli? Citādi – kādas tiesības valsts varai plātīties ar institūta panākumiem? Ja tie sasniegti par spīti varas ļaunprātīgai attieksmei pret zinātni un tās rezervēm – jaunāko paaudzi.

Nu nāk vēlēšanas. Ir pilnīgi konkrēts taktisks mērķis – dabūt valsti laukā no krīzes! Paskatīsimies, cik partijas saistībā ar šo mērķi spēs piedāvāt nevis eklektiskus fragmentu savārstījumus, bet kvalificēti un talantīgi apsvērtu, "zināšanās balstītu" valsts kursu. Manuprāt, bez attieksmes maiņas pret zinātni un izglītību partijas to nespēs. Jo "neviena attīstīta valsts nevar riskēt un nesekot zinātnes attīstībai. Valsts, kas nepievērš uzmanību savai zinātnei, ir nolemta atpalicībai. Un, tā kā viss ir savā starpā saistīts, atpalikšana vienā nozarē izsauc ķēdes reakciju – atpaliek arī pārējās" (D. A. Lēbers).

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais