Kas tad šodien jālaiž pa priekšu? Karote vai dziesma? Atceraties Imantu Ziedoni: «Bērniņ, neēd, kad dziesmu dzied... (..) Vienas ir durvis karotei un dziesmai...» Un vēl viņš: «Visvairāk dziediet, kad jātiek pāri nejēdzībai.»
Vārdu «karote» es te lietoju ja ne gluži pārnestā, tad paplašinātā nozīmē. Neuzskatu par vajadzīgu izteikties, piemēram, par to, vai dziesmu svētku pasākumos tirgot vieglo alkoholu vai ne. Vienīgais, ko es gribētu - lai šo svētku komerciālajā perifērijā iegūto līdzekļu lauvas tiesa tiktu koriem un deju kolektīviem. Citādi - mani bezmaz apmierina pat sauklis: «Katrs Rimi - dziesmu svētku vēstniecība.»
Jāteic, ka šajos laikos mani visvairāk baida nevis dziesmu svētku komercializācija vai to festivalizācija, bet gan to oficializācija. Tas, ka organizatoru radītā gaisotne, to inspirētais cilvēcīgais noskaņojums varētu padarīt šos svētkus, to konstrukciju par kaut ko līdzīgu parādei, kura varas vārdā maršē gar latviskās pašapziņas, kultūratmiņas un - galvenais - nākotnes mauzoleju. Par 1990. gada dziesmu svētkiem Lilita Ozoliņa teica: «Es domāju, ka šie svētki ir mūsu tautas apziņas, pašapziņas, stipruma, esamības svētki un apliecina to, ka mēs esam. Mani vienmēr šī izjūta ir pārsteigusi pie citām tautām, pie citiem cilvēkiem. Un es domāju, ka šo pašapziņu mēs esam atguvuši.» Es Lilitai piekrītu. Es tur biju. Un es tur, tolaik vēl stiprs čalis, palaidu asaru. Jo tie bija manas, manu mīļo, manas tautas svētki. Un man gribētos, lai vienlaikus ar visu nacionālo vērienu šie svētki ir mums katram arī intīmi. Mūsu sirds svētki.
Bet - kas tad turpmāk (un kāpēc) notika ar mūsu pašapziņu? Jo, raugi, 2013. gada dziesmu svētkus ne viens vien, lai neteiktu - daudzi, tīklā atļāvās saukt par dzīrēm mēra laikā, pat salīdzināt ar PSKP tusiņiem, kuros neviens neko nedara, tikai dzied, dzer un danco. Manuprāt, uz šo jautājumu mēs ne varas, ne tautas līmenī vēl neesam mācējuši godīgi atbildēt. Taču man liekas svarīgi, lai dziesmu svētki izteiktu arī mūsu šodienas saturu (!). Nevis vien mūsu vēlmes, alkas, sapņus un atmiņas. Jo aiz visas svētku pacilātības es diemžēl nespēju aizmirst tos Latvijas laukus, kurus reiz biju dzirdējis varen piedziedātus, bet kuros tagad dzied tikai lakstīgalas. Vai tur karote aizgājusi pa priekšu, vai kas? Tāpat atceros arī to, ka deviņdesmito gadu vidū no skolu programmām bija izņemtas mūzikas un dziedāšanas stundas. Un to, ka vēlāk vidusskolas atestātā varēja būt atzīme, ja nemaldos, kordziedāšanā vai (!) mākslas vēsturē. Manā uztverē tādas lietas ir spekulācija ar kultūru. Tātad - ar dziesmu svētkiem. Tātad - ar mūsu pašapziņu.
Tāpēc rakstīt turpmāko mani lielā mērā rosināja dziesmu svētku izpilddirektores Evas Juhņēvičas (NRA, 25.-27.2018.) sacītais: «Cilvēkiem šodien ir ļoti svarīgi sajust savu piederību.» Vai patiesi? Jā - no vienas puses - dziesmu svētki kā «latviešu gara baznīca», kā nacionāls simbols, kurš patiešām pauž, apliecina piederību Latvijai, tautai, kultūrai. No otras puses - turpat blakus rakstīts, ka 2017. gadā Latviju pameta 20 tūkstoši. Skaita ziņā tā ir gandrīz puse no tiem cilvēkiem, kuri piedalīsies Latvijas simtgades dziesmu svētkos. Un tas tā noticis ne jau pirmo gadu. Kā vērtēt šo cilvēku piederības sajūtu valsts lietām, viņu piederību kaut vai dziesmu svētkiem? Domāju - lielā mērā jau kā piederības, klātbūtnes sajūtu kādā grandiozā basketbola vai hokeja mačā, kurā mums lemts uzvarēt. Bet - ne vairāk.
Un tāpēc šajos dziesmu svētkos man visvairāk gribēsies dzirdēt ne Jāņuvakaru vai Gaismas pili, bet to - kādā gara un mākslas augstumā būs solītais jaunais pienesums. Saskaņā ar to es arī vērtēšu šo dziesmu svētku kvalitāti un izdošanos. Ir taču gadījies, ka dziesmu svētkiem (!) rakstīti darbi pēc tam nepaliek apritē un top aizmirsti. Bet es vēlos sadzirdēt ko vairāk. Es vēlos šajos jaunajos skaņdarbos dzirdēt spēju izteikt laikmetu, izteikt šī brīža īstenību mākslas, mūzikas valodā tā, lai šī valoda atstāj paliekošu - gan garīgu, gan emocionālu iespaidu superetniskā (visas tautas) līmenī. Manā uztverē vien šāds līmenis arī piedien dziesmu svētkiem. Jo tad ir atbildēts uz kolēģes 1990. gadā Andreja Eglīša vārdiem uzdoto jautājumu, ko rast dziesmu svētkos: «Ko meklē, ceļiniek, satrauktu dvašu? Latviešu tautu, Latviju pašu.
