Vēl viens manipulators?

Šodien un rīt personas datu apstrāde Latvijā vēl notiek saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likumu. Bet – jau parīt Latvijā būs spēkā Vispārīgā datu aizsardzības regula (VDAR vai – no angļu – GDPR). Protams, tāda ir nepieciešama. Ir tikai apsveicami, ja valstij patiesi rūp, kas un kā izrīkojas ar mūsu personas datiem.

Taču - ciktāl runa ir par personas (maniem) datiem, tiktāl uzskatu, ka to īpašnieks esmu es un nevis valsts, firma vai uzņēmums. Es noteikšu, ko man ar šiem (un tāpat ar savu nepilngadīgo bērnu) datiem darīt, kam tos dot, kam ne. Un arī par savas rīcības sekām atbildēšu pats. Ja vien pretējās puses (ieskaitot valsti) rīcība nebūs bijusi prettiesiska. Un - es vēlētos, lai, piemēram, manas attiecības ar manu nepilngadīgo bērnu skolotājiem būtu pirmām kārtām dabiskas, cilvēcīgas, koleģiālas, profesionālas un tikai pēc tam direktīvi regulētas. Jo es uzskatu, ka kopumā mēs (vecāki) un skolotāji savus bērnus kā cilvēkus tomēr pazīstam labāk nekā valsts vai ES varas mašīna.

Bet - ciktāl runa par pašu valsts mašīnu, es gribētu no tās saņemt nevis instrukcijas, kā man būs apieties ar maniem personas datiem, bet skaidrus, visiem saprotamus, nepārprotami, bez divdomībām nolasāmus šo datu publiskās aprites, tā teikt, satiksmes noteikumus. Patlaban GDPR ietvaros tie man nešķiet sevišķi skaidri. Jo vairāk - tajos kārtējo reizi atstātas šķirbas varas manipulēšanai, regulas lietošanai saskaņā ar varas intīmām vajadzībām vai iegribām.

Kāpēc gan, piemēram, anonīmo tīkla komentētāju palaikam visai mēslainā attieksme pret konkrētiem ļaudīm sanāk vairāk aizsargāta nekā žurnālista atklātais uzskats?

Ņemsim kaut vai tērgas, kuras regulas sakarā tikušas attiecinātas uz žurnālistiku. Tā nav skaidru attiecību definēšana, tie nav skaidri mūsu un varas satiksmes noteikumi. Tieši definitīva aptuvenība arvien ļaus varai, kad sagribēsies, traktēt un vērtēt mūsu publikācijas tā, kā tā uzskatīs par labāku, nevis, kā tas būs tiesiski noteikts.

Tikai viens piemērs. Ticis teikts, ka, «lai gan sabiedrībai ir tiesības tikt informētai par atpazīstamu personu privātās dzīves detaļām, tomēr šīs ziņas netiek uzskatītas par informāciju, kurai piemīt sabiedriska nozīme». Ja tā, tad kāpēc pie lielā zvana tika kārtas «oligarhu sarunas»? Vai tās nebija «privātās dzīves detaļas»? Spriežu pēc sevis. Kādus tik valsts būves scenārijus labā, savā, kompānijā un ar labu zakusku neesam kombinējuši jau pārdesmit gadus. Turklāt - laika gaitā esmu apaudzis ar labiem visdažādāko uzskatu cilvēkiem. Viņi man teikuši, ka no tādām «oligarhu sarunām» varētu uztaisīt seriālu. Jautājums - vai turpmāk man publikācijās tiks atļauts izmantot vien tos ar privātumu šā vai tā saistītos datus, kurus akceptēs vara? Bet man gribētos, ja es kāda viedokli uzskatīšu par stulbu, to tā, norādot autorību, arī saukt. Un vēl, ja tu esi ieradies publiskā saietā, bet tev nepatīk, ja tevi kāds tur nobildējis un ielicis bildi medijā, tad labāk būtu tupējis mājās, kur tu tiešām esi publikai neaizskarams.

Un kāpēc gan, piemēram, anonīmo tīkla komentētāju palaikam visai mēslainā attieksme pret konkrētiem ļaudīm un viņu personas īpatnībām sanāk vairāk aizsargāta nekā žurnālista, pieņemsim, galēji krasais, taču atklātais uzskats? Vai tā nav vēlēšanās mūs (žurnālistus) piefrizēt apakš kādas vispārējas, nivelētas, viduvējas tolerances? Vēlme mūs no personībām padarīt tik vien kā par valsts uzskaitītām personām? Atvainojiet, bet regulā jūtamā definitīvā aptuvenība man rosina šādu viedokli. Ja vajag, varu sniegt rūpīgāku teksta analīzi. Taču pirmāk tas jādara tiem, kas šo tekstu sacer vai tulko.

Iespējams, ka es te neskaru svarīgāko. Kā smejies, katram savs krekls tuvāks. Bet - vai tad pirmām kārtām pat ne uzņēmumiem (vien 10% Latvijas uzņēmumu esot gatavi atbilst šai regulai), bet pašai valstij, kā to paredz regula, nav jāsakārto līdzšinējā datu apstrāde un to aizsardzība? Piemēram, man šķiet, ka valstij (!) vēl ļoti daudz jāveic to aizsardzībai, kuri atrodas ejomā. Es pazīstu pāris IT ģēnijus. Viens no tiem tagad ir Krievijas ZA loceklis. Pajautāju, vai viņš spētu tikt klāt mūsu esistēmām? Var jau būt, ka čalis (vecis) plātās, bet viņš teica: ļegko (viegli)! Un, ja tā ir, kas tad ir šī regula? Tik vien kā kārtējā varas poza, ar kuru tā aprūpē un izlaiž pati sevi, bet par mūsu personu vai personību aizsardzību gādā pa roku galam. Un kāpēc pirms 25. maija publiskajā telpā nav atrodami ieteiktā uzņēmumu, NVO un, sevišķi, valsts iestāžu datu aizsardzības audita rezultāti?