Februārī jauno NATO stratēģisko koncepciju pabeidza cept eksperti. Maija vidū tika publicēts programmatisks teksts, kurā nosaukti NATO galvenie uzdevumi tuvākajai desmitgadei – uzvarēt Afganistānā; paplašināt sakarus ar Krieviju; atbildēt uz draudiem, ko rada Irānas raķetes; gādāt par savu 28 locekļu drošību. Jauno stratēģiju paredzēts pieņemt NATO Lisabonas samitā novembrī.
Nupat lasīju, ka amerikāniete pēc galvas traumas esot sākusi runāt ar krievu akcentu. Varbūt tas pats noticis ar NATO. Man pat likās, ka NATO Parlamentārā asambleja sarīkota Rīgā pamatā tādēļ, lai izrādītu meklēšanos Krievijas virzienā. Latvijas medijos saistībā ar asambleju priekšplānā gozējās Vladimirs Žirinovskis un Dmitrijs Rogozins, nevis kāda no NATO amatpersonām. Retorika, kas nemaz ne tik sen skanēja sakarā ar Krievijas un Gruzijas konfliktu vai raķetēm Polijā, likās atmesta un aizmirsta. Politika! Ja jaunā, pārstartētā NATO un Krievijas attiecību retorika nozīmēs nevis mondiālās impēriskās masas vairošanos, bet normālu attiecību vidi, nevis NATO kā bufeti, kurai vēl viena problēma (Krievija) klāt, nevis sirošanu pa pasauli kapitāla iegribu dēļ, bet paplašinātu stabilu drošības telpu, tad jau būs labi.
Lai arī Afganistāna esot bijis asamblejā galvenais vārds, spriežot pēc publiskās informācijas, nekāda uzvarētāju asambleja tā vis nelikās. Toties, samērojot politiķu un militāristu izteikumus, likās, ka pēdējiem šis karš vai politiķu noteiktais tā stiliņš sāk piegriezties un tie jau bezmaz atklāti kurn. Es to izlobu, salīdzinot, piemēram, NATO ģenerālsekretāra Andersa Foga Rasmusena sacīto, ka mēs paliksim šajā valstī tik ilgi, cik būs nepieciešams, lai mēs pabeigtu darbu, ar ASV aizsardzības ministra palīga Aleksandra Veršbova teikto, ka konflikts Afganistānā jārisina ar politiskām metodēm, jo ar militāriem spēkiem vinnēt karu nebūs iespējams. Vēl vairāk manu pieņēmumu uzsildīja Afganistānas pārstāvis, kurš pēc iepriekš teiktā esot salēcies un paudis, ka politisko lēmumu neredzot, bet iedzīvotāju uzticība strauji mazinoties. Bet, mīlīt, misija ilgst kopš 2001. gada. Ja tās mērķis, kā vienā mutē top apgalvots, ir afgāņu tautas labums un vispārējā drošība, tad kāpēc tu, būdams savas (!?) valsts varas pārstāvis, pat, kā smejies, NATO durkļu aizsegā neesi bijis spējīgs šajos ilgajos gados sagatavot situācijai adekvātus iekšpolitiskus un ārpolitiskus savas (!) valsts politiskos lēmumus? Gribot negribot jādomā, ka tu vai nu pārstāvi varu, kura par tādu saucas skata pēc, vai arī esi ieinteresēts saglabāt šo okupācijas aizsegu, šo NATO kontingentu (100 000, divas trešdaļas amerikāņu), cik tik ilgi iespējams. Jādomā, ka alianse Afganistānā uztur politiski un pilsoniski izlutinātu režīmu.
"Daudzi cilvēki nezina, kāpēc mēs tur esam," teicis Veršbovs. Es arī nezinu. Zinu oficiālas formulas, no kurām vispieņemamākā varētu būt: misijas mērķis ir "stabila Afganistāna, kas nav starptautiskā terorisma bāze". Bet, ja šī un citas formulas pamatotu realitāti pietiekami, tad diez vai nopietni Eiropas analītiķi un pat politiķi teiktu, ka uzvedība Afganistānas misijā jāpārskata no nulles. Ka sadarbība ar civiliedzīvotājiem tur nepadodas un civilo upuru skaits šajā teritorijā daudzkārt pārsniedz militāro upuru skaitu. Ka NATO kontingents netieši tiek izmantots kā kapitāla, tostarp narkokapitāla un pašu narkotiku plūsmu miesassargs. Starp citu, Žirinovska asamblejas laikā uzdotais jautājums, kāpēc pieaugusi opija ražošana, ir pilnīgi vietā. Un arī Veršbova atbilde, ka opija lauki netiks iznīcināti, bija pamatota. Lai galīgi nesakaitinātu tos vietējos, kuriem tas ir vienīgais iztikas avots. Jautājums atkal ir par politiskiem lēmumiem. Kā tas nāk, ka deviņos misijas gados valstī, kurā ar narkotikām saistītas lietiņas baro ap 70% valsts IKP, nav notikušas kaut cik jūtamas IKP kopainas, tātad nodarbinātības spektra izmaiņas? Vai tāpēc, lai Afganistānā būtu iespējams uzturēt civilā miera šķietamību, Eiropai jāaizrijas ar Afganistānas narkotikām? Tas jau ir šā kara, tā problēmu eksports, nemākulīgas civilās un militārās politikas rezultāts. Bet ir jau vēl citas problēmas, kuras rosina secinājumu: "Afganistānā ir reālas stratēģiskas sakāves iespējas." (Center of European Policy Analysis) Vai – "vēl gads, un ASV–NATO alianse savos Afganistānas rādītājos būs pielīdzināma padomju stratēģiskajai kļūdai" (Indijas avots). Afganistānā karo arī Pakistāna ar Indiju. Afganistānā karo arī Irāna ar ASV. Krievija atbalsta misiju, jo negrib, lai ar Afganistānas nestabilitāti aplīp Vidusāzija. Ķīna arī tur kaut ko grib. Problēma pasaules pārdalīšanas, nevis dažu alās salīdušu teroristu bandu līmenī. Vislabāk tas redzams apstāklī, ka Afganistāna un Pakistāna ir viena, nevis dalītas problēmas. Militāristiem varētu būt iemesls kurnēt par politiski neprecīziem kara orientieriem un motivācijām. Vislabākais, kas šajā sakarā atskanēja no NATO asamblejas Rīgā, manuprāt, bija – "jāsāk domāt ātrāk, lai arī risinājumi nāk ātrāk".
Vēl labāk izteicās Baraks Obama ASV Kongresam iesniegtā ziņojuma Nacionālās drošības stratēģija ievadā: "Laikā, kad mēs piedalāmies karos, mums jāredz apvārsnis aiz tiem." Jājautā – kur NATO, kur mūsu apvārsnis?