Otrdien notikusī valdības ārkārtas sēde bija nomierinošs funkcionāru, nevis aktīvs valstsvīru pasākums. Iespējams, šī sēde deva "lielāku priekšstatu par valdības darbu", "atbildēja uz vairākiem jautājumiem", kas cilvēkiem līdz tam bija neskaidri.
Bet, ja sēdes galvenais iemesls bija – skaidrot tautai valdības darba jēgu, tad arī vajadzēja pacensties šo jēgu nevis turēt piesietu kabinetu leksikā, bet atklāt saistībā ar gaidām valdības darbu adresācijas "galapunktos". Ielīst ārsta, skolotāja, pensionāra, skolēna, bērna, pacienta, bezdarbnieka, jaunieša, zemnieka, uzņēmēja... ādā un skaidri teikt, cik lielā mērā valdība konkrētā situācijā spēj viņu intereses respektēt, cik ne. Cilvēki, manuprāt, gaidīja godīgas atbildes uz samērā vienkāršiem, turklāt bez muldēšanas reāli atbildamiem jautājumiem: kā valdība palīdzēs mums dzīvot turpmāk un kādu tā redz mūsu turpmāko dzīvi; kādā ceļā un kādā laikā mēs sāksim just stabilu un produktīvu valsts atdevi no mūsu nodokļu maksājumiem; kad un kādā veidā valsts sektora nozares spēs garantēt mūsu drošību, veselību un izglītību atbilstoši saviem pienākumiem; kad un kādā veidā mēs jutīsim, ka šī valsts no birokrātijas valsts top par demokrātijas valsti... Ja ministri un to līdzrunātāji ir pārāk nekompetenti šādam līmenim, tad varēja runāt vismaz par vispārējo rezultātu, kādu to darbība garantēs. Taču pamatā ministri deva priekšroku publiski jau tiražētu funkcionēšanas un gaidāmo manipulāciju apcerēšanai. Sevišķi, manuprāt, izcēlās izglītības ministre un tie, kuri apcerēja "strukturālās reformas".
Par pēdējiem teiktais tikai pastiprināja iespaidu, ka arvien taisnība Sudrabas kundzei – valsts mašīna gan atlaiž cilvēkus un samazina iestāžu skaitu, taču nav iemesla sacīt, ka pārvaldes reforma ir strukturāla. Pats "strukturālo reformu" nosaukums paredz, ka tām piemīt kāda arhitektūra, noteiktam rezultātam, pārvaldes jaudai, izdevumu summai... pakārtota strukturētība. Ij valdības, ij ministriju mājaslapās nav gūstams nekāds priekšstats par šo arhitektūru. Ne sēdē minētos birokrātu samazinājuma skaitļus, ne fragmentāros ekonomijas piemērus nav iespējams novērtēt kontekstā: ne saistībā ar kompleksu funkciju dinamiku, ne saistībā ar paredzamo summāro ekonomiju. No tā jāsecina, ka valdība baidās skaidri un nepārprotami definēt "strukturālo reformu" rezultātu. Baidās un tāpēc blefo. Cerībā, ka naivā tautiņa noelsīsies, padzirdējusi: birokrāti dažviet samazināti par 30%. Kāds no tā reāls labums tautsaimniecībai un cilvēkiem?
Sēdē faktiski netika skartas vismaz trīs katrai krīzei (arī uzticības krīzei) un tās pārvarēšanai svarīgas lietas. Trūka kaut virspusējas, taču kompetenti vērtētas situācijas cēloņu ainas. Valdība joprojām tā vietā, lai sniegtu analītiski kaut cik pieņemamu atbildi uz jautājumu – kāpēc tev nav naudas? –, nodarbojas ar atbildības politisku vāļāšanu pa tuvāku un tālāku pagātni. Otrkārt, ministru runās gandrīz vai nebija instrumentu raksturojuma, ar ko tie savu runāto nodrošinās. Tas liecināja, ka šie ministri spēj savas nozares pārvaldīt labi ja fiskāli. Nevis tautsaimnieciski. To vienīgie instrumenti ir nauda un pavēles. Treškārt, trūka paša galvenā – skaidra pozitīvās programmas, mobilizējošo, aktivizējošo pasākumu definējuma. Kāpēc tie 500 miljoni nākamgad no mums jāizspiež, kāpēc valsts, valdības politika nav pavēršama tā, lai mēs tos budžetam nopelnītu? Tas nozīmē, ka valdība grib krīzi uzturēt, cik var, ilgāk. Jo nespēj vai negrib pārlikt pārmiju no depresējošiem pasākumiem uz attīstošiem.
No runu kopuma man radās iespaids, ka valdības ideāls ir nabagu valsts un valdības pamatuzdevums – nabagu kultivēšana. Jo, kurš tik runāja, tas visu ko solīja "nabadzīgākajiem slāņiem". Sociāliem spilveniem ir jābūt, bet nevajag ar tik klaji izrādīt slinkumu un bailes par savu ādu. Laba valdība nav tā, kas lolo nabagus, bet tā, kas dod nabagiem reālu iespēju, reālu valsti, kurā nebūt nabagiem.
Visbeidzot. Valdis Zatlers gluži labi vadīja sēdi. Taču – prezidents nav valdības papus, kurš šad tad atnāk paskatīties, kā pieaugušie bērniņi spēlējas. Un vienam pasaka – tu līdz decembrim noslauki puņķus, citam – tu līdz pavasarim aizej pie friziera... Ja sēdes iemesls nebija saglābt šo valdību, bet pievērst to sabiedrībai, tad prezidents varēja likt priekšā ne situācijas komentāru un prognozes, bet scenāriju. Protams, sāktos vaimanas, ka prezidents nesamēro ambīcijas ar pilnvarām. Bet tad tēvišķais dekoratīvisms kļūtu sekundārs, tad būtu skaidra prezidenta kā valstsvīra pozīcija un mēs zinātu, kas viņš ir.