Uzvaras resurss – ienaidnieka tēls?
Šķiet, ka galvenais vairākuma (!) partiju priekšvēlēšanu resurss, panākumu atslēga jau kuro reizi pēc kārtas grasās būt ienaidnieka tēls. Neraugoties uz to, cik objektīvs varētu būt drauds, piektās kolonnas reālā efektivitāte Latvijā utt., man šāda vairākuma partiju pozicionēšanās (turklāt atkal – ar tiesu varas un drošības orgānu piesaistīšanu) šķiet nožēlojama. Jo vairāk – ja šīs partijas nespēj skaidri un konkrēti atklāt savas programmatiskās apņemšanās valsts dēļ, savus ar pilnu atbildību Latvijas priekšā definētos mērķus, to – par ko, nevis pret ko man nākamās Saeimas sasaukuma laikā vēlams būt, tad tās rīkojas tieši tāpat, kā uzskata rīkojamies oponentus. Eskalē konfliktu, nesaticību u.tml. Jo tikt pie varas caur konfliktu – etnisku, starpnacionālu vai kādu citu līdzīgu – šķiet tām efektīvākais variants. Un tad ienaidnieka būvēšana top obligāta kampaņas sastāvdaļa.
Man šī ienaidnieka mākslīga konstruēšana riebās jau padomju laikā. Bet nu es redzu atkārtojamies to pašu tādā pašā stilā. Proti - vara sacer kādus politiskus tracinātājus, apziņas kairinātājus, ar kuriem notes brīdī nosegt, aizēnot savu iekšpolitisko mazspēju, slāpēt reakciju uz to. Jā - meistarīgi veidots ienaidnieka tēls ir efektīvs zibeņnovedējs politiskajā konkurencē. Ja to izdodas pārliecinoši iemiesot vēlētāju pūļa apziņā, jautājums par to ļautiņu, kuri pretendē uz varu, kompetenci it kā atkrīt. Mūsu gadījumā ienaidnieka tēls vairākuma partijām vajadzīgs, lai saliedētu ap sevi elektorātu. Jo cita, efektīvāka, piedāvājuma tām šim nolūkam acīmredzot nav.
Tas liecina arī par to, ka vairākuma partijām, kuras un kuru transformācijas te ir pie varas jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu, nav pašām sava (!) garīga vai praktiska resursa sava (!) elektorāta veidošanai un stabilai noturēšanai. Un tāpēc mēs, kas pilnā mērā esam atbildīgi par tiem, ko ievēlam, arī pēc Saeimas vēlēšanām rudenī, visticamāk, turpināsim līdzšinējo praksi - lādēt varu, ko esam izvēlējušies.
Es uzskatu, ka elektorāta dalīšana savējos un svešajos ir politiska analfabētisma pazīme. Es varu kategoriski nepiekrist kādiem uzskatiem, taču domāju, ka labākais veids, kā tos nomākt, nav vis direktīva uzmācība (kura tik vien kā vairo oponentu pašapziņu, paštaisnību), cik tieša, publiska konfrontācija, kurā tu proti pierādīt savas pozīcijas, savas nostājas kvalitatīvo pārākumu. Vārdu sakot - iztikšana demokrātijas telpā ar ienaidnieka tēlu, kā teicu, man šķiet vien politiskas nevarības apliecinājums. Savulaik Francis Kemps rakstīja: «Vīnuoti, bet na vīnaidi deļ Latvejis!» Domāju, ka daždien mēs te atkal sākam pārlieku aizrauties ar viedokļu piefrizēšanu pēc vienas šnites. Protams, klaji aicinājumi uz konfliktu ir izslēdzami. Bet citādi sabiedrībai (un īpaši - varas vērtējumā) nav jābūt pārspīlēti politkorektai. Un politiķiem jāsaprot, ka izteikts viedoklis, lai cik tas kādam no mums būtu nepieņemams vai nepatīkams, vārda, uzskatu brīvība ārstē un saliedē labāk nekā aizliegumi.
Tostarp mums te jau salasās pulciņš bezmaz vai «štata» ienaidnieku. Padsmit gadus to loks nav paplašinājies. Arī tas mani vedina domāt, ka objektīvas situācijas, ārējo vai iekšējo draudu novērtējuma vietā te rit vien kampaņveidīgas spēlītes, kurās tās vai citas «štata» personas, varas manipulācijas ar tām tiek izmantotas vien kā sabiedriskās domas apstrādes instruments. Tās ir manipulācijas ar mūsu apziņu, paļaušanās uz to, ka apziņā iestatītie Latvijas sabiedrības un tās iekšējo attiecību uztveres stereotipi atkal nostrādās.
Ņemsim plašāk. Piemēram, es gribētu saņemt skaidru, nepārprotamu koalīcijas atbildi uz jautājumu - vai mēs uzskatām Latvijas krievus par jaunā (tā runā) «aukstā kara» pārstāvjiem pretinieku nometnē? Ir taču iespējama racionāla (ētiska, ideoloģiska, sk. S. Hantigtons, E. Toflers,…) notiekošā motivācija. Bet - mums gadu gaitā, manuprāt, vairāk rūpējusi nevis ienaidnieka tēla novēršana, cik tā uzturēšana. Ar to mēs savas nevarības problēmas pārliekam uz iedomāto pretinieku. Attaisnojam tās. Tātad - mūsu politikā prevalē konjunktūras, partijiska, nevis valstiska izdevīguma apsvērumi.
Rodas jautājums - vai mums te ir kāda sociāla krīze? Manuprāt, mūsu sabiedrībā pagaidām nekādas sociālas krīzes nav. Tad kāpēc politiķi to eskalē? Tik vien kā, lai tiktu pie varas? Bet, ja jūs nevarat piedāvāt Latvijas nākotnei neko labāku, vācieties nost no trases.