Kad Latvijā sākas nākotne?
Lai cik savādi neliktos, 13. aprīlī un vēl piektdienā Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā (RTA) notika saturīga (es pat teiktu – ļoti saturīga) RTA, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP), Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācijas (LAEF), lauksaimniecības un enerģētikas uzņēmumu organizēta konference par tēmu Sadarbības dialogs. OIK. Politika. Investīcijas. Inovācijas. Konferencē piedalījās ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, minēto organizāciju, kā arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK), Zemnieku Saeimas (ZS), AS Latvenergo, AS Sadales tīkli… pārstāvji.
Kāpēc man, kas nav nekāds speciālists OIK jomā, konference likās ļoti sakarīga? Tāpēc, ka visa runātā kopums man atklāja šajā tēmā gluži vai tādu pašu sistēmisku nesavāktību, kādu sensenos laikos ar kolēģiem savā zinātniskā darbā konstatējām pilnīgi citā jomā (Aeroflot). Pieķēros vārdiem. Izcilā enerģētikas eksperta Jura Ozoliņa definīcijai «politiskā neizlēmība» un LAEF valdes priekšsēdētāja Jāņa Irbes teiktajam «viss ir sinerģijā». Domājot par to konferences kontekstā, radās jautājums - kad tad Latvijā īsti sākas nākotne? Saistībā kaut vai ar to pašu OIK mana atbilde pagaidām ir - tā te vēl nesākas. Jo, pateicoties politiķu un valsts pārvaldes rūpēm, tā nemitīgi tiek pārvietota atpakaļ pagātnē. Un tieši tāpēc mēs nepieredzam uzplaukumu. Jo - vai tad tā pati OIK tiešām ir kaut kāda stratēģiska līmeņa būšana? Manuprāt, OIK ideja ir samērā vienkārša un lietišķi pamatojama visos tās aspektos. Tad kāpēc šie nopietnie ļaudis, praktiķi, ražotāji, kas runāja konferencē, to raksturoja kā savas darbības sistēmisku problēmu? Protams, neviena ideja nav un nebūs ideāla, vienmēr būs nepieciešamas kādas vairāk vai mazāk kosmētiskas korekcijas, taču katras idejas pamatam, skeletam it kā jau sākotnēji būtu jābūt perfekti izsvērtam visos aspektos. Jautājums - vai tiešām OIK problemātikas laukums nebija redzams, jau to ieviešot? Un OIK šajā ziņā ne tuvu nav tā sarežģītākā būšana, kuras dēļ cilvēkiem, kas gribētu savā biznesā, savās inovatīvās idejās iet uz priekšu, attīstīties, jāskatās atpakaļ, jāprasa kļūdu labojums lietās, kur šo kļūdu jau sākotnēji varēja nebūt. Tā ir tā nākotnes pārlikšana aizvakar.
Kāpēc tas tā? Viens no iemesliem man šķiet tas, ka Latvijas vara pēdējā laikā arvien rutinētāk tiecas «nokārtoties», tā teikt, savā vidē. Bez tautas, bez praktiķiem, palaikam - arī bez augstākās raudzes profesionāļiem (rūpniecība, izglītība, arī - nacionālā, valstiskā patstāvība gan ekonomiskos, gan politiskos aspektos). Par politiķiem top ierēdņi, un, iespējams, tāpēc izpildvara bez pietiekami strikta politiska dialoga ar lēmējvaru palielina distanci starp pieņemtajiem lēmumiem un to atbilstību nākotnes praksei. Kāpēc gan uzņēmējiem (sevišķi mazajiem atjaunojamo energoresursu (AER) ražotājiem, «dominē atbalsts fosilajai enerģijai»
(J. Ozoliņš)), kuri runāja konferencē, valsts vara stabilas perspektīvas vietā, izrādās, spējusi radīt pamatā bažas un nenoteiktību? Zināmā mērā mani izbrīnīja ekonomikas ministra sacītais. Piemēram, «mums jārod risinājums, lai varam darboties konkurētspējīgi», vai - «lai varam ekonomiski ražot siltumu». Tagad taču nav 1991., bet 2018. gads. Kāpēc šīs visai elementārās lietas nav atrisinātas? Kāpēc Latvijas nākotne ir iesprūdusi pagātnē neatrisinātās vai tīši pieļautās, lobiju safabricētās dažāda līmeņa problēmās?
Tāpēc, pirms īstenot Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības uzņēmēju asociācijas padomes priekšsēdētāja Viļņa Rantiņa jēdzīgo ierosinājumu - izveidot enerģētikas stratēģiju, manuprāt, ir veicams visai nopietns darbs, lai iztīrītu politiku, normatīvus no nākotnes bremzēm.
Bet - vēl viens visnotaļ pozitīvs aspekts, kas man atklājās konferencē, ir tas, ka progresīvākie novada uzņēmēji tiecas un meklē kopdarbību ar smadzeņu centriem. Konkrēti - ar RTA. Konferences vadītājs, RTA rektors Edmunds Teirumnieks, raksturojis augstskolas potenciālu, teica, ka vairāk gribētu dzirdēt no prakses, no uzņēmēju vides idejas tam, «ko varētu darīt kopā». Klātesošie šo gribu uzteica un aktīvi atsaucās tai.
Šajā sakarā, un sevišķi tiem, kuri tur Latgali par uzņēmējdarbības nomali, es ieteiktu iepazīties kaut vai ar Edgara Romanovska (SIA Latgales dārzeņu loģistika) biznesu un tā izvērsuma projektiem (tomāti un ogas siltumnīcās, enerģijas ražošana no biomasas, šķeldotava, metālapstrāde, elektronika…). Latgalē ir ļaudis, kas domā nākotnei. Un Latvijā tādi ir. Tad ļaujiet viņiem darīt!