"Panākumiem nolemta" stagnācija?
 
©F64

Neraugoties uz iepriekš zināmo iznākumu, mani tomēr mazliet izbrīnīja tas, ka Vladimirs Putins un viņa komanda pirms vēlēšanām jūtami nervozēja. Acīmredzot viņiem būtu gribējies, lai vēlēšanās piedalās krietni vairāk balsotāju nekā tie 67% (19.03. dati), kas piedalījās, un lai to, kas balsoja par Putinu, būtu bijis vēl vairāk (76,67%).

Putina kampaņā tika ieguldītas milzīgas pūles, lai arī no malas var likties, ka pats viņa amats jau ir kampaņa. Tomēr mani paziņas no vairākām vietām vēsta, ka arī administratīvā resursa izmantošana bijusi uzstājīgāka nekā iepriekšējās vēlēšanās. Domājams, ka arī militārā retorika (vēstījums Federālajai sapulcei…), tāpat mājieni uz ārējo un iekšējo ienaidnieku (protams, Rietumiem pārdevušos liberāļu u.tml.) pastāvēšanu bija domāti pamatā tieši Vladimira Putina vēlētāju iespējami efektīvai mobilizācijai. Te es gandrīz vai piekrītu profesoram Borisam Sokolovam: «Acīmredzot Putina un viņa polittehnologu iecere ir tāda, lai līdz vēlēšanu dienai militārā histērija tiktu novesta līdz baltkvēlei.» Kā tehnoloģija tas nostrādāja. Putins uzvarēja pārliecinoši. Bet, ja viņš ar savu amatu mēģinās kaut cik attaisnot to, ka Krievija «nolemta panākumiem», bez radikālām pārmaiņām valsts pārvaldē neiztikt. Gan valsts, gan sabiedrības stāvoklis nav spīdoši, lai to panāktu, vien pakāpeniski evolucionējot. Tieši tāpēc Putina komanda nervozēja līdz pēdējam brīdim. Ienaidnieku vainošana savās krīzēs ir gana izdevīga lieta, tomēr var izrādīties, ka galvenais Putina pretinieks nav vis liberāļi, bet tā saucamais valsts aparāts. Par to man savā ziņā liecina arī tas, ka «vecie» komunisti ir lai gan gūto vēlētāju balsu ziņā pavisam necilā, tomēr otrajā vietā (11,08%). Skaidrot to tikai ar «nostalģiju» vien ir par maz. Tas nozīmē, ka pēcpadomju laika Krievijai tomēr nav izdevies šo «nostalģiju» efektīvi transformēt. Paskatīsimies, kurš tiks nosaukts par Krievijas valdības galvu.

Bet pārsteidza mani šajās vēlēšanās pavisam kas cits. Mani tomēr pārsteidza tas, ka daudzmaz eiropeiski domājošie pretendenti saņēma tik maz balsu. Jā, ne uz ko lielu viņi nevarēja cerēt, tomēr negaidīju, ka Grigorijs Javlinskis (1,04%) un Ksenija Sobčaka (1,67%) nedabūs pat pāris procentus. Biju domājis, ka arī Sergejs Baburins (0,65%) dabūs vairāk. Un ne jau Putina fenomens, Putina «varas faktors» vien viņiem šīs balsis noņēma. Arī manis piesauktie paziņas Krievijas Eiropas daļā, tostarp abās galvaspilsētās, bija gaidījuši lielāku atsaucību šiem cilvēkiem. Viņi solīja man atsūtīt savus apsvērumus. Tad spēšu izteikties sakarīgāk. Bet patlaban man gribas sacīt, ka šie (savā ziņā - visi seši Putina konkurenti) paši nespēja atrast savam iespējamajam vēlētājam adekvātu uzstādījumu, kādēļ padarīja attaisnojamu saukli: «Vēlēšanas ir. Izvēles - nav!» Vai viņi paši sev spēj atbildēt, kāpēc viņu potenciālais vēlētājs - ap 30% - palika mājās? Un pat ja nav bez pamata tāds Krievijas sabiedrības vērtējums, ka «90% Krievijas ļaužu dzīvo stresā. Pārējie dzīvo Lielbritānijā, Francijā, Itālijā, Šveicē, ASV», tad kāpēc šie Putina konkurenti mācēja noņemt šo stresu labi ja pieciem procentiem, bet neprata to noņemt vismaz divdesmit pieciem?

Iespējams, esmu pārāk aplaidies un neesmu ticis vaļā no tām jutoņām, kas man likās vējojam Krievijas sabiedrībā deviņdesmito gadu sākumā. Tad pat medijos varēja nojaust visai stabilu vidusslāņa esamību. Ne tikai tiešajā saskarē. Pateicoties savam nogalinātajam draugam Jurijam Ščekočihinam, es savulaik vairākkārt dzirdēju Grigoriju Javlinski, Irinu Hakamadu, Borisu Ņemcovu… runājam, sarunājamies arī šaurākā lokā. Dzīvokļos u.tml. Man viņi likās gudri cilvēki. Un mani izbrīna tas, ka viņi vismaz kaut cik jūtamai sabiedrības, vēlētāju daļai nespēj rast pieņemamu, mūsdienīgu, programmatiski sakārtotu un Krievijas mērogam adekvātu politikas alternatīvu. Vai tiešām šis stress ir tik liels, ka vidusslānis savā pamatmasā uzskata par labāku neizpausties, nepiedalīties? Jo šobrīd es tā klātbūtni lāgā nejutu ne minēto triju (visu sešu) pretendentu programmu, ne notikušo protestu (Navaļnijs…) pamatā. Arī tāpēc Vladimiram Putinam tik viegli (un pelnīti viegli!) bija iespēja vinnēt tikai ar varu. Bet arī politiskā ziņā šie tā saucamie konkurenti sagādāja Putinam vieglu uzvaru. Taču bez aktīva vidusslāņa un aktīvas tā dalības politikā Krievijā, visticamāk, pastāvēs «panākumiem nolemta» stagnācija.