Miera doktrīnas vietā atkal kara vāle
Vladimirs Putins varbūt ir mans oponents, bet nav mans ienaidnieks. Gribu ar viņu tikties, lai aprunātos aci pret aci. Domāju, ka tas nav neiespējami. Man ir pretīga poza «es un Putins», bet es gribētu sadzirdēt lielvalsts prezidentu bez politiķu un mediju mums uztiepto attieksmju stereotipu starpniecības. Šādu vēlmi manī rosināja Krievijas prezidenta ikgadējais vēstījums Krievijas Federālajai sapulcei (pirmais marts).
Es vēstījumu klausījos ar visai kritisku attieksmi, taču retorikas līmenī sadzirdēju tajā vairākas tēzes, kuras varētu respektēt arī Latvijas politiķi un varasvīri. Piemēram - «visa pamatā - tautas saglabāšana», «tehnoloģiskā atpalicība nozīmē suverenitātes zaudēšanu», «paplašināt brīvības telpu visās jomās (..) ja to neveiksim - nākotnes nebūs ne mums, ne mūsu bērniem, ne valstij», «atpalikšana - lūk, mūsu galvenais ienaidnieks», «mūsu tikumiskais pienākums - atbalstīt vecāko paaudzi», «panākt, lai bērni aug dinamiskā, veiksmīgā valstī», «kultūra - mūsu nacionālais kods», «skolu klasēs veidojas valsts nākotne»…
Protams, tā bija parādes, tā bija priekšvēlēšanu (18. marts) runa. Bet, tā kā man nav jāpakārtojas Krievijas prezidenta vēlēšanu gaisotnei, vismaz vienu lietu es šajā runā būtu gribējis visai izvērstu un argumentētu. Bet tās tur (izņemot pāris aptuvenus teikumus) nebija. Proti - es būtu gribējis no kaimiņu valsts prezidenta dzirdēt viņa valsts politiskā režīma, politiskā spektra un arī pārvaldes, sevišķi tā sauktā varas aparāta novērtējumu. Es saprotu, ka pirms vēlēšanām nav nekādas gribēšanas rušināt šo skudru pūzni. Taču tā ignorēšana padara vairākas Vladimira Putina runas tēzes vien par gaisā pakārtiem pieņēmumiem. Piemēram, ja viņš tā uzsver tehnoloģijas un digitalizāciju, tad tas mūsdienās pieprasa un nosaka arī citu politikas, pārvaldes ātrumu un stilu. Jā, ja Putins šajā ziņā blefo, varēs iztikt kā līdz šim. Bet, ja ne - varas mehānisms būs nopietni jāmaina. Es neesmu pieteicis sankcijas Krievijai, un mani sakari ar puikām šajā zemē ir aktīvi. Un tāpēc es atļaujos apgalvot, ka dažviet šis varas mehānisms Krievijā ir visai sapuvis un neproduktīvs (jā, var teikt - arī vecmodīgs, padomisks utt.). Iespējams, šī nomenklatūra tur Putinu savā ciešā pavadā. Bet - Putinu pārvēlēs. Taču - šā vai tā - ja viņš vēlas, lai Krievijā tiešām īstenojas tas, kam viņš veltīja savas runas pirmo un lielāko daļu - Krievijas tautas labklājība (patlaban puse ļaužu saņem mazāk par 20 000 rubļiem, zem 300 eiro) un valsts uzplaukums, tad nākamajā prezidentūras posmā viņa galvenais uzdevums būs principiāla (!) valsts pārvaldes paradigmas, varētu sacīt - «filozofijas», nomaiņa par labu adekvātai mūsdienu praksei un iespējām (jā, lielā mērā es to gribētu pieredzēt arī Latvijā).
Dažs labs teic, ka Putins mēģināja nobaidīt ezi ar pliku pakaļu. Viņš teica: «Mēs aizsargājam savas intereses un cienām citu valstu intereses. Mēs esam ieinteresēti sadarbībā ar ASV un Eiropu. Pat tad, ja mūsu nostājas nesakrīt. Mēs ceram, ka valdīs veselais saprāts un arī mūsu partneri izvēlēsies godīgu sadarbību. (..) Mēs nevienam nedraudam, mēs nevienam negrasāmies uzbrukt.» Bet - tādā gadījumā man būtu gribējies sagaidīt kādu miera doktrīnu, nevis pamatā brīdinošu, militāru vēsti (nelieniet - mums ir mantas, kādu jums nav!) ASV uz to izvēršanos Austrumeiropā.
Ir tādi, kas Putina sludinātos jaunos superieročus sauc par «himeru» un «blefu». Raksta, ka liela daļa Krievijas kodolpotenciāla saistīta ar raķetēm, kuru ekspluatācijas termiņš drīz beigsies, bet, lai raķete Sarmats, par kuru runāja Putins, kļūtu par reālu ieroci, vajadzēs vēl 4-6 gadus. Jā, ar tādu retoriku var sevi politiski nomierināt. Bet man sensenos laikos bija saskare ar pāris (aviācija, kosmoss) Krievijas smadzeņu centriem, ar ģēnijiem. Būtu stulbi un tuvredzīgi pieņemt, ka šie ģēniji ir izmiruši. Man nepatīk, ka Krievija miera doktrīnas vietā faktiski vicina kara vāli. Man nepatīk, ka Putins un Tramps, kā izskatās, kārtējo reizi ir gatavi sākt bruņošanās sacīksti, nevis vienoties par principiālām līdzsvara garantijām kaut vai kodolbruņojuma jomā. Taču praksē tas nozīmē vien to, ka mums (ES, Latvijai) ir jāmeklē savas atbildes, savi ģēniji arī šajā jomā. Tas, ka ASV ir daudz spēcīgākas par Krieviju un tērē aizsardzībai vairāk nekā astoņas tām sekojošās valstis kopā, esošajā politiskajā situācijā nenomierina un atslābināties neļauj.