Cietuma darbinieku noziegums
Anša Ataola Bērziņa mamma Jeļena Staburova divdesmitajā februārī man atsūtīja īsziņu, kurā teikts: «Vakar, man klātesot, četri policisti nežēlīgi sita Ansi. Uzbruka viņam, kad viņš piecēlās, lai no manis atvadītos, nogrūda uz grīdas un turpināja sist. Es kliedzu tā, ka to varēja sadzirdēt visur cietumā. Tad viņu aizvilka projām, bet bija dzirdams, ka eksekūcija turpinās. Atstājot cietumu, nebiju droša, vai viņš ir dzīvs. Vakarā pie viņa atbrauca advokāte Tukinska. Uzrakstīja, ka esot dzīvs, bet stipri sakropļots. Viņu esot situši kamerā arī pa otram lāgam. Cietuma vadība, kuru satika Tukinska, teica, ka neredz nekādus ievainojumus. Galu galā viņai tika apsolīts, ka Anša ievainojumus nofotografēs un pašu Ansi ievietos lazaretē. Bet no tā var būt vēl sliktāk. Ļena.»
Anša advokāte, tiesību zinātņu doktore Markēta Tukinska apmeklēja Litomeržices cietumu 19.02. un uzrakstīja vēstuli prokuroram. Viņa konstatē, ka «klients vairākās vietās guvis savainojumus. Sejā viņam ir nobrāzumi - uz pieres, gan labajā, gan kreisajā pusē. Kreisajā pusē ir pamatīga brūce, saskaņā ar klienta sacīto, viņš to ieguvis, kad uzbrukuma brīdī viens no darbiniekiem sita viņa galvu pret grīdu, labajā pusē āda uz pieres nobrāzta visgarām uzacij. (..) Klienta abām kājām savainoti ceļgali, ar labo kāju viņš nedaudz kliboja un paskaidroja, ka viņam ir tāda sajūta, it kā kāja varēt liekties sāniski. Savainota visa muguras labā puse, no pleca līdz sānam redzami iegarenas formas zilumi - gaiši sārti, bet gar malām violeti, uz sāna to izmērs apm. 15 x 20 cm. (..) Saskaņā ar klienta sacīto, ārste, kas veica apskati, neesot aprakstījusi savainojumu veidu un skaitu. (..)
[Mūsu] apspriedē, kas ilga no 15.15 līdz 17.10, klients man žēlojās par nemitīgām sāpēm kājā, galvā un ausī, tāpēc pieprasīju uzraugam nodrošināt medicīnisko palīdzību. Man tika solīts, ka klientu tās pašas dienas vakarā eskortēs apskatei uz ātro palīdzību. (..)
Man tika paziņots, ka pret manu klientu lietoti piespiedu līdzekļi, jo viņš nepaklausīja cietuma darbinieka pavēlei, [bet] klientam nav priekšstata, tieši par ko te runa, viņš ir pārliecināts, ka nav ar savu izturēšanos devis pamatu tāda rakstura fiziskam uzbrukumam nevienā no epizodēm.
Pieprasu izmeklēšanu šajā lietā, īpaši jau 19.II.2018. videoierakstu caurskati, kā arī mana klienta medicīniskās apskates dokumentācijas pārbaudi, bet gadījumā, ja klientu vēl nav izmeklējis civilas medicīnas iestādes ārsts, es tādu izmeklēšanu pieprasu, jo ārsts, kas strādā Litomeržices cietumā, savas amata piesaistes dēļ šajā lietā var būt neobjektīvs. Tāpat pieprasu maksimāli ātri veikt ievainojumu fotodokumentāciju.
Izejot no tā, ko man darījis zināmu mans klients, uzturu aizdomas, ka no cietuma darbinieku puses izdarīts noziegums - amatpersonas pilnvaru pārkāpšana, kas novedusi pie kaitējuma veselībai. Informēju Jūs par to pēc klienta lūguma.»
Bet Latvijas varai, izrādās, ir varen izdevīgi apstrādāt Ansi ar Čehijas cietumsargu rociņām. Ansis Čehijas cietumā atrodas kopš pērnā gada marta saskaņā ar Latvijas izdotu aresta orderi. Latvijas (ne Čehijas) vara visos tās līmeņos ir par zemisku, lai vērtētu Anša nodarīto tiesiski un pēc būtības.
Aizsūtīju Anša advokātes vēstuli vairākiem sev kaut cik zināmiem čehiem (arī Vāclava Havela brālim). Droši vien Anša tēvs Uldis darīs tāpat. Vēl grasījos rakstīt vēstuli Valsts prezidentam ar lūgumu noņemt Ansim apsūdzības, attaisnot viņu. Pat ja apsūdzības būtu bijušas taisnīgas, viņš sodu ir jau ar uzviju saņēmis Čehijas cietumā. Vēstuli es būtu lūdzis parakstīt vēl vairākiem Latvijā zināmiem, manā uztverē godprātīgiem cilvēkiem.
Taču - šis gadījums mani rosina mazliet nogaidīt. Jo šī Čehijas varas orgānu rīcība pret citas valsts (Latvijas) pilsoni bijusi tik uzskatāmi ciniska un brutāla, ka tai bez visādas bakstīšanas no malas būtu jāseko operatīvai un nepārprotamai (!) Latvijas varas institūtu (sākot ar Ārlietu ministriju, ar Valsts prezidentu, turpinot ar Latvijas tieslietu un iekšlietu iestādēm, beidzot ar Latvijas vēstniecību Čehijā) reakcijai. Ceru sagaidīt Latvijas varas attieksmi pret šo notikumu un tā kvalifikāciju. Ja nesagaidīšu, tad nesenie valsts augstāko amatpersonu izteikumi par to, ka valstī viss kārtībā, man liksies vistīrākais blefs un liekulība. Ja Latvijas vara te klusēs, tad tā nav civilizēta un demokrātiska vara. Jo cilvēktiesības tai - tik vien kā skaista abstrakcija, nevis saistošs ikdienas darbs.