Lēmums atņemt Andra Slapiņa bērniem pilsonību bija zemisks

Valdība, 2015.gadā liedzot saglabāt Latvijas pilsonību 1991. gada 20. janvārī par Latviju kritušā kinooperatora Andra Slapiņa bērniem, rīkojusies zemiski, pretlatviski un pretvalstiski. Valdība savu viedokli tagad mainījusi, un nolēmusi pilsonību Slapiņa bērniem saglabāt, tāpēc mans šādu lēmumu vērtējums ir saistāms tikai ar pagātni.

Bet - kāpēc zemiski? Jā, mēs ar Andri bijām labi paziņas. Itin bieži čupojāmies divatā, un es mūsu sarunās allaž jutos kā pie skaidra avota piestājies. Andris bija viens no tiem cilvēkiem, kuri man deva ziņu, kā būtu jādzīvo, kā būtu vērts dzīvot. Bet ne jau tāpēc valdības rīcība bija zemiska, ka es pazinu Andri. Valdības rīcība bija zemiska tāpēc, ka caur attieksmi pret viņa bērniem tiek pazemots Andris, viņa paveiktais un viņa piemiņa. Valdības rīcība ir zemiska arī tad, ja ir formāli likumīga. Tad tas ir likumīgs zemiskums. Formalitātes ir ievērotas, bet nekādu godu šāds lēmums valdībai nedara. Es te negribu nostādīt Andra bērnus augstāk par citiem cilvēkiem. Es tikai saku, ka ne viss ir pakļaujams vispārējai, nivelējošai plūsmai. Un šis, lūk, ir tas reljefais gadījums, kad atņemt reiz piešķirtu pilsonību ir zemiski. Jo vairāk, ja «Andra Slapiņa bērni sevi uzskata par pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem (..) piešķirtās tiesības uz Latvijas pilsonību (..) pašlaik ir vienīgais, kas ļauj saglabāt saikni ar tēvu un valsti, kuras dēļ tēvs zaudēja savu dzīvību» (advokāte Vita Liberte).

Kāpēc valdības lēmums bija pretlatvisks? Tāpēc, ka tas tīšuprāt samazina Latvijai pieķērušos cilvēku skaitu, kuriem turklāt ir latviešu saknes. Tāpēc, ka tas atgrūž tos, iespējams, ne pārāk daudzos, kuri uz Latviju tiecas, pretstatā tiem daudzajiem, kuri Latviju pamet. Tāpēc, ka tas uzskatu par latvietību ieliek to formālo stereotipu klapēs, kas mūsu mietpilsonībai ir vienīgais tīkamais, vienīgais «īstās» latvietības mērs, un liekas neredzam to latvietības daļu, kura, lai cik necilus vai izcilus darbus darīdama un lai kurā pasaules malā ar nebūtu, nav atstājusies no savas pieķeršanās Latvijai, latviskajam un - turklāt - ir apliecinājusi pasaulei šo pieķeršanos ar savu attieksmi, savu rīcību. Lai kādas būtu politiskās attiecības starp valstīm, Latvija šādus ļaudis, manuprāt, zaudēt nedrīkst. Nupat lasu - reemigrācijas plāns esot izgāzies. Tas ir izgāzies arī tāpēc, ka valsts nekopj latvisko katram (!) cilvēkam pievērstas, katram (!) cilvēkam adresētas sociālas atbildības līmenī.

Kāpēc valdības lēmums bija pretvalstisks? Tāpēc, ka valdība caur to pasludina - normālas sabiedrības integrācijas politikas Latvijā nebūs. Bet - tieši tādi cilvēki kā Andra Slapiņa bērni, kas nevis kaut kādā piespiedu kārtā, bet savas dabiskas tiecības dēļ vēlas būt latvieši, varētu būt normālas valsts integrācijas politikas apliecinājums. Šis lēmums ir pretvalstisks tāpēc, ka visai nepārprotami atspoguļo varas vēlmi uzdot par integrācijas politiku nevis kādu pārdomātu, patiesi integrējošu pasākumu kopumu, bet tik vien kā varas iegribu līmenī definētu direktīvu (skolas, valoda…) virkni. Protams, ar direktīvām var panākt formālu varai vēlamās ainas ārēju šķietamību, bet ar tām vien nav iespējams nodrošināt patiesu integrējamo pieķeršanos valstij. Direktīvās vien balstīta integrācijas politika drīzāk atsvešina, attālina cilvēku no valsts, nevis tuvina valstij, iekļauj tajā. Taču vara, Saeimas vairākums jau bezmaz trīsdesmit gadus nemaz nevēlas te ko citu. Latvijā kā bijusi, tā ir divkopienu sabiedrība, Latvijas politiskā nācija ir vāja. Taču - divkopienu sabiedrības pastāvēšana Latvijā tās varai joprojām ir lētākais instruments sevis daudzkārtējai atražošanai varā. Ko jūs šausmināties un liekuļojat saistībā ar «piekto kolonnu» Latvijā, ja paši esat galvenie tās ražotāji un uzturētāji? Jūs taču paši identificējat Latvijas krievus ar Krievijā pastāvošo politisko režīmu un paši gribat, lai mēs šo situāciju uztvertu tieši tā. Lēmums par Andra bērniem bija pretvalstisks tāpēc, ka liecina - cilvēks nav Latvijas varas mērķis un pienākums, Latvijas varas acīs cilvēks ir tik vien kā instruments varas iegribu nodrošināšanai. Lēmums par Andra bērniem bija pretvalstisks tāpēc, ka sagādā valstij humāno, cilvēcisko resursu zaudējumus. Lēmums par Andra bērniem bija pretvalstisks arī tāpēc, ka savā ziņā degradē mūsu vēsturisko atmiņu - sak, mēs tā Andra Slapiņa piemiņu ierāmēsim tā, kā mums, varai, vajadzēs. Nevis tā, kā Andris pelnījis. Un nešaubieties, viss būs likumīgi!