Cik taisnīgumu mums ir?
Tiesību zinātņu pētniecības institūta organizētā konference Sabiedriskā viedokļa ietekme uz tiesnešiem un tiesu sistēmu kopumā 26. janvārī bija patiesi vērtīgs un saturīgs pasākums. Ceru, ka ne pēdējais, kurš cenšas vērtēt un veidot attiecības starp dažādām varām un sabiedrību. Man šī konference, līdzīgi juristu vasaras saietiem Bīriņos, uz kuriem tieku aicināts, bija kārtējā veselīgā mācību stunda. Es ļoti cienu un respektēju to juristu pulku, ar kuru šādos saietos tiekos, ar kuru man dota iespēja atklāti sarunāties.
Taču tas man neliegs šajā komentārā izteikt savas pārdomas vai pat skepsi par to, kā konferencē dažos aspektos tika traktētas mūsu - tiesu varas un sabiedrības, tiesu varas un mediju - attiecības.
Pirmkārt, man radās iespaids, ka pārējās trīs varas tomēr kaut kādā mērā uzskata, ka «ceturtajai varai» (medijiem) tās itin kā jāapkalpo. Turklāt - atklātu attiecību vietā nereti tiek gribēts, lai mediji tā kā nojauš, tā kā «uzmin», ko tad tie citu varu pārstāvji gribējuši. Te es pieņemu, ka publiskā telpa nav mediju «privātīpašums», par kādu to daždien iztēlo «augstāko» varu pārstāvji. Mēs visi šajā telpā esam līdzvērtīgi. Mums tajā jābūt līdzvērtīgiem. Šobrīd es nesaskatu šķēršļus, kuri liegtu kādam no varas līmeņiem būt šajā telpā ar savu gudrību, kompetenci apsteidzošam. Diemžēl tā vietā, atklātas, publiskas gudrības un profesionālisma vietā, es bieži redzu prasījumus ticēt varai kā tādai, vaikstīšanos un aizbildināšanos ar mediju nekompetenci, atspoguļojot kāda cita varas līmeņa izpausmes. Atvainojiet, manā uztverē ar to tiek attaisnots diletantisms. Jā - arī komunikācijā. Lai arī pozas mūsu, četru varu, savstarpējās attiecībās būtu pilnīgi nevietā. Jo tur, kur parādās šīs pozas, parādās arī mūsu vēlme šā vai tā melot sabiedrībai.
Otrkārt, vairākas uzstāšanās konferencē man radīja iespaidu, ka jēdziena «taisnīgums» saturs un izpratne, piemēram, tiesu varas un mediju varas vidē ir savstarpēji distancēti. Lai arī man šķiet, ka, pastāvot pienācīgi augstam abpusējam (!) profesionālismam un godaprātam, šī izpratne varētu būt vienota. Manā redzeslokā šobrīd ir vairākas konkrētas epizodes, kur mani uzskati par taisnīgumu nesakrīt ar tiesu varas uzskatiem. Par tiesu varas taisnīguma kritēriju man subjektīvi šobrīd kalpos tiesu varas attieksme, piemēram, pret Ansi Ataolu Bērziņu. Es publiski jau pirms laba laika lūdzu tiesu varas pārstāvjus profesionāli atbildēt man un publikai, kāpēc es maldos, domādams, ka Ansis notiesāts nevis par rīcību, bet uzskatiem, kāpēc notiesāts netaisnīgi. Atbildi nesaņēmu. To pašu jautājumu es uzdevu konferencē. Atbildi nesaņēmu. Čehijas tiesa nupat pieņēma lēmumu izdot Ansi Latvijai. Bet Čehijas konstitucionālā tiesa ir šo lēmumu apturējusi. Šā vai tā - šī gadījuma turpmākā virzība, turpmākā taisnīguma interpretācija skaidri rādīs, cik lielā mērā tiesu varā pastāv patiesa griba pārliecinoši, profesionāli komunicēt, veidot dialogu starp sabiedrību un tiesu sistēmu un cik lielā mērā tā ir vien spekulācija, «ķeksīša» pasākums.
Treškārt, tiesu varai vienlīdz ar visām citām varām ir jāveido sabiedriskais viedoklis, nevis jāspekulē ar to, jāamizējas ar to vai jāizdabā tam. Es šajā sakarā uzskatu arī, ka tiesiski instrumenti tās vai citas varas pārstāvju pasargāšanai no «pārejošām tautas emocijām» (E. Pastars) nebūtu nepieciešami, ja mums būtu izglītības sistēma, kurai rūp mūsu pilsoniskuma kvalitāte. Taču, līdzko profesionālisms top nevis kompetences apliecinājuma instruments, nevis mācību līdzeklis citiem, bet izdevīgāks sevis pārdošanas rīks, ikviena vara pārstāj attaisnot savu misiju. Tāpēc man konferencē simpātiskāki likās tie izteikumi, tās tēzes, kurās profesionālisms tika turēts augstāk par sabiedrības (arī mediju) ambīcijām, lai cik dedzīgi un masveidīgi tās kādā brīdī izpaustos. Ar to es gribu teikt, ka ikviena no varām (sevišķi tad, ja ir reljefu līderu - personību deficīts) spēj pildīt tādu kā kolektīvā līdera lomu. Vai tās to vēlas? NRA pasūtītais SKDS pētījums, kurš fiksē sabiedrības attieksmi pret dažādām institūcijām, liecina, ka nevēlas vis. No tā man būtu jāsecina - lai kā tas vai cits varas līmenis censtos pucēt savas spalvas, sabiedrība diemžēl uzskata, ka merkantilie, savtīgie, nevis publiskie, sabiedriskie mērķi tiem pirmajā vietā. Tātad - konferences tēma faktiski būtu izvēršama dziļāk. Proti - būtu jādomā par to, vai varas sistēmas līdz šīm nav pamatā pastāvējušas kā «lietas sevī», kā lietas sev, un - kādas sistēmiskas (!), paradigmatiskas (!) pārmaiņas jāveic, lai tās beidzot izvilktos no sevis.