Aizvilkt pagātni priekšā nākotnei
 
©F64

Mani pārsteidz jaunu un pat radošu cilvēku vēlme domāt padomju laika stereotipos, vienkārši pārceļot tos šajā laikā. Bet – kamēr vispārējās uztveres stereotipi tiks uzskatīti par pietiekamu kāda atsevišķa cilvēka mēru, ārpus kura viņš itin kā pārstāj būt cilvēks, tikmēr šī sabiedrība nebūs brīva. Ar cilvēka, viņa rīcības vērtējumu tā sapratīs vien birku karināšanu atbilstoši publikā (pūlī?) iekoptiem uztveres standartiem. Bet, ja zināt vien šos standartus, ja nepūlēties zināt cilvēku, tad viņa publiskais raksturojums vai vienmēr būs nepatiess, kropls.

Deviņdesmitajos, esot LRS priekšsēdim, man palaikam nācās satikt cilvēkus no «aprindām», kuri vēlējās, lai sarindoju rakstniekus atkarībā no to sadarbības pakāpes ar padomju režīmu. Es uzskatīju, ka man LRS biedri jāatbalsta talanta, nevis kolaborācijas pakāpes secībā. Proti - neuzskatīju RS par politisku, partijisku organizāciju, kurai jāpakļauj savi «nepareizie» biedri kādai tiesāšanai, un teicu, lai ar «politiskas stučīšanas» piedāvājumiem pie manis nenāk. Taču tolaik varēja vēl kaut cik saprast, ka gaiss pilns ar vecām atraugām un tās pūlas atražoties. Es redzēju, kas tolaik notiek ar cilvēkiem un organizācijām. Zināmā mērā mani pārsteidza visai jūtamā radošo vēlme «uzminēt», kāda tad izskatīsies… ne jau brīvība, bet jaunā «kalpošana». Tostarp atgādināšu, ka tieši Latvijas Radošo savienību plēnums 1988. gadā deva vairākus būtiskus politiskus (!) impulsus Latvijas nākotnei. Lūk, šādā līmenī radošo investīcijas politikā man šķiet ne tikai apsveicamas, bet arī šobrīd ļoti vēlamas. Jo tās būtu nākotnes tēmas.

Bet, ciktāl ir runa par čekas maisu naftalīnu, tiktāl es, pirmkārt, piekrītu Raimondam Paulam, ka vajag reiz «apstāties pašiznīcināšanās maratonā». Otrkārt, piekrītu Vladim Spārem, kurš raksta, ka RS jāiestājas «par čekas aģentu vārdu un to kartīšu tūlītēju publicēšanu bez kādiem komentāriem». Treškārt, piekrītu Mārai Zālītei, ka «šis nu reiz ir jautājums, kas nav kolektīvi risināms. Tikai individuāli un personiski. Profesionāla vai jebkāda cita savienība/biedrība nevar ne aizstāvēt, ne nosodīt. Tāpat kā RS nevar iet cietumā, ja kāds tās biedrs būtu to pelnījis.» Tāpat Artūra Snipa sacītajam, ka «tā ir katra individuāla lieta. Noprasīt lustrēties kolektīva vārdā man nav pieņemami.» Pārējās radošo domas par maisiem man šķiet vien vairāk vai mazāk radoši interpretēti augšminētie stereotipi. Turklāt es tajās saskatu vēlmi aizvilkt pagātni priekšā nākotnei. Vēlmi sameklēt vainīgo, lai attaisnotu nākotnes deficītu sevī. Var sacīt: ko tu gvelz, mēs tad bijām zīdaiņi. Iespējams, bet kas ir svarīgāk - radošai (nevis profesionālai) iestādei nolikt pie kauna staba kādu atsevišķu tā laika kolaborantu vai tikt vaļā no vecās sistēmas (!) recidīviem šodienas režīma rīcībā. To ir diezgan, un, ja gribas Latvijai labu nākotni, tas ir ļoti nopietns darbs. Radošie, ja vien patiesi vēlas investēt sevi politikā, varētu daudz darīt kaut vai tā dēļ, lai Saeima sabiedrības aptaujās nebūtu bezmaz pēdējā vietā starp visām citām institūcijām.

Jā, var teikt: tu tā runā, lai balinātu sevi. Kāda tad ir tevis paša «individuālā lieta»? Tu taču arī biji «iesarkans»? Jā, un turklāt es jau tad zināju režīma vērtību un vēsturi bez kosmētikas. Es zināju, kāpēc es izvēlos šo grēcīgo ceļu. Un man šajā ziņā svarīgs ir tikai viens - vai neesmu nodevis pats sevi? Ja nē, tad man visai vienaldzīgs tas, kāds publisks tēls no manis tiek taisīts. Esmu vervēts, bet nesavervējos. Stučījis neesmu. Bet joprojām labprāt tiekos un tikšos ar saviem «sarkanā» laika kolēģiem. Vairākus «sarkanos» patiesi cienu. Arī par to, ka viņi savā tā laika darbībā (!), nebūdami varoņi, mācēja turēt cilvēku augstāk par funkciju. Ja man tagad pazudīs kāds draugs, lai zūd. Tas nebūs bijis īsts draugs. Bet es turpināšu tikties arī ar cilvēkiem, kuru uzskati nav manējie. Man šī tiešā (!) saskare ar dažādu slāņu, dažādu uzskatu, dažādu tautu cilvēkiem šķiet svarīga tieši tāpēc, lai labāk un precīzāk sajustu valsts nākotni.

Es augstu vērtēju mūsu katra individuālo izšķiršanos par labu godīgai atklāsmei. Tiešām, katram vajadzētu «izvelt līķi no sevis» (I. Ābele). Taču, ja šī atklāsme netiek uztverta kā gaismas stars, bet kļūst iemesls publisku «orģiju» rīkošanai (lustrācija, izslēgšana, vēlme ierīkot publisku «lodziņu», kur pieteikties…) veco laiku garā, tad uzskatu, ka nākotni esam mācījušies no sliktiem paraugiem. Sliktākais no tiem - izmantot čeku kā širmi savu literāro vai personisko rēķinu kārtošanai.