Nenokavējiet savu laiku!

Pērno gadu beidzu, sacīdams, ka jauno cilvēku gaišais skatiens un sakarīgās domas par Latviju bija mans priecīgākais politiskais pieredzējums 2017. gadā. Jauno gadu sākšu ar to pašu. Uzsvēršu jauno cilvēku potenciāla esamību un nepieciešamību.

Lai gan… šī potenciāla esamību apliecina vienkārši, katram redzami piemēri. Kaut vai Aļona Ostapenko un Kristaps Porziņģis. Jā, viņi ir unikāli, bet vienlaikus viņi savās jomās ir liecība arī tam, ka Latvijas jaunā paaudze ir apveltīta ar spēcīgu, pagaidām sociāli un politiski neatbrīvotu enerģiju. Un ko citu vēsta, piemēram, tas, ka Dienas žūrija par Latvijas lepnumu gada nogalē atzina divus pavisam jaunus puikas… Ja lūkoties plašāk - klāt laiks, kad pa vecam vairs nevarēs. Perfektāk un konkrētāk tas būs atainots mūsu sarunā ar vairākās valstīs atzītu ekspertu, Latvijas Zinātņu akadēmijas Zinātnes fonda padomes locekli Igoru Zlotņikovu, kura tiks publicēta nākamnedēļ. Mūsu saruna ar Igoru daudzkārt pārsniedza intervijas apjomu, un viņš mani pārliecināja, ka aktuāla ir ekonomiskās sistēmas nomaiņa. Man tas nozīmē, ka gaidāmas arī būtiskas politiskas pārmaiņas. Gan vienām, gan otrām pārmaiņām būs vajadzīgi jauni cilvēki. Tā būs viņu nākotne. Tādēļ, kā saka Igors, vajadzīgs izrāviens.

Kādēļ tas vēl nav noticis, lai arī, kā teicu, potenciāls, manā uztverē, ir? Lielā mērā tas, manuprāt, nav noticis tāpēc, ka valsts pārvaldes, politikas līmenī par nākotni nedomājam kā pienāktos. Jo vairāk, jaunā iekārtā, neatkarīgā valstī turpinām domāt par esamību, organizēt to (ieskaitot izglītību) atbilstoši vecā režīma kategorijām. Sakiet, ar ko, neņemot te vērā idejisko uzbāzību, mūsu attieksme pret cilvēku, viņa nākotni atšķiras, piemēram, no Brežņeva laika attieksmes? Ne ar ko lielu. Tāpēc mūsu politiskajā ikdienā pārmaiņām, jaunai domāšanai, domāšanai, kas būs vajadzīga jau rīt un parīt, domāšanai, kas ļaus mūsu bērniem izdzīvot un būt, līdz šim nav bijis vietas. Es te uzsveru pamatā cilvēcisko un, tā teikt, pilsonisko potenciālu. Protams, meklēju profesionāļu, zinātnieku, pedagogu… tekstus, pētījumus, kas ļautu man domāt par jauno paaudžu koptēlu (proti - arī par demogrāfisko, veselības, izglītības, darba, arī protesta… potenciālu). Šī meklēšanās apliecināja vien iepriekš teikto - jaunatnei kā mūsu nākotnes potenciālam kaut cik konceptuālas attieksmes līmenī Latvijas politikā nav bijis vietas. Man tas turklāt liecina, ka daudzas lietas, ko mēdzam pārmest jauniem ļaudīm: bezgarīgums, apātija, vienaldzība attieksmē pret politiku… - pamatā izriet no tā, cik mūsu, vecāko paaudžu uzvedība ir adekvāta laikmetam. Piemēram, nav ko čīkstēt par to, ka jaunajiem ļaudīm individuālistiskais svarīgāks par sabiedriski nozīmīgo, ja mēs viņus nelaižam šim sabiedriski nozīmīgajam klāt. Mums viņi ir tikai izglītošanas un audzināšanas objekti. Taču viņi ir arī subjekti.

Es ļoti ceru, ka minētais izrāviens nobriedīs jau šogad. Vismaz ceru, ka tas tiks definēts kā nepieciešams, svarīgs valsts politikas elements. Man nav lielas paļāvības, ka tas kaut cik nopietni atklāsies vai tiks uzsvērts jaunajā Saeimā tikušo partiju uzvedībā. Bet, ja tā nenotiks, tad šīs partijas kārtējo reizi apliecinās, ka ir tikai varas izmantotājas.

Nē, es nesaku, ka tagad ar steigu jādibina kādas jauniešu partijas. Runa nav par vecumu politikā, bet par politikas saturu. Man ļoti gribētos, lai parādās un tiek pie varas kāds politisks spēks, kurš tiešām apjēdz to, kas patlaban notiek, kas tieši un cik vērienīgi mainās pasaulē, kādas vajadzības no tā izriet, kādi darbi saistībā ar to darāmi Latvijā. Ja mums rūp mūsu bērnu un mazbērnu nākotne un ja mēs, līdzdarbojoties viņiem, spējam piepildīt šo nākotni ar laikmetīgu saturu, ja apņemamies gādāt par zināšanām, kas viņiem būs reāli nepieciešamas, lai neaizmirstos vārdi «laime», «prieks», «mīlestība», tad nav svarīgi, cik mums gadu. Tomēr - es vēlētos, lai šajā politikā dominē jauni ļaudis. Jo vairāk - būtiskas globālas ekonomiskas, tehnoloģiskas pārmaiņas paredz ļoti smagu, lietišķu, tostarp politisku, darbību, lai nodrošinātu mūsu spēju ne tikai atbilst šīm pārmaiņām, bet, vēlams, arī virzīt un noteikt tās pasaulē. Tad mēs būsim šīm pārmaiņām un reālai nākotnei atbilstoši. Skaidrs, ka ar to paaudžu potenciālu, kurām tagad pāri četrdesmit, tas nez vai būs panākams. Bet to var panākt cilvēki, kuriem (aizmirsu, kas to teica) pieredze vēl nav samaitājusi cerības.