Atdzimsim paši, atdzims Ziemassvētki
Tās gaismiņas, kas tagad spīd daudzos logos, ir mūsu savstarpēja sasveicināšanās. Cilvēciskas mīlestības smaids un atgādinājums, ka vismaz šajās dienās neesam vientuļi. Vēl šīs gaismiņas ir aicinājums. Aicinājums panākt pretī gaismai. Aicinājums pacelties pretī gaismai. Pacelties pirkstgalos. Tuvāk zvaigznēm. Šā vai tā – Ziemassvētki atgādina, ka zvaigznes spīd ne tikai peļķēs.
Ziemassvētki atgādina, ka jādzīvo ar galvu augšā. Noliekta galva redz vien atstaroto gaismu. Vai tā būtu saules vai dievišķā gaisma. Tādā gaismā mēs nez vai spējam būt spēka avots paši sev. Jo mūsu kritērijs nav augstāks par mums, tas nav pat mūsos, mūsu sirdīs. Tas ir zem mūsu kājām.
Un, kamēr zinām pamatā atstaroto, nevis īsto gaismu, miera virs zemes nebūs. Pirms pāris dienām dzirdēju jaunus cilvēkus, kuri iepriekšējos laikos noteikti vēl nebija pat pusaudži, trolejbusā sakām, ka Ziemassvētki tagad ir vien mūsu eskeipisma apoteoze. Jo mēs Jēzū meklējam nevis ticības un esības apliecinājumu, bet attaisnojumu savai pastāvēšanai ilūziju, sapņu un fantāziju pasaulē. Varēja just, ka puikas respektē Ziemassvētkus, viņu runātajā jautās dvēseles klātbūtne. Tamdēļ jo vairāk sagribējās šajās dienās padomāt par to, cik lielā mērā Ziemassvētki mums ir atdzimšanas vai atbalsta (Dievs sūtīja mums savu Dēlu) un cik lielā mērā mēs izmantojam Ziemassvētkus kā atkāpšanās vai aizmiršanās ceļu, ticot, uzticoties un mīlot nevis esībā, bet mēģinot būvēt no Ziemassvētkiem kaut kādu iluzoru pasauli, kura šķietami ļauj izvairīties no realitātes. Man, kas nez vai ir pelnījis saukties par ticīgu cilvēku, tas zināmā mērā skaidro, kāpēc mūsu realitātē Jānuss, Marss vai Bakhs itin bieži tiek pieņemti vairāk nekā Jēzus. Tāpēc nav miera virs zemes.
Es neteicu, ka Ziemassvētki, kur nākam arī ar savām dienišķām bēdām, skumjām, depresijām, noraida šos mūsu noskaņojumus, šādu mūsu pieredzi. Ziemassvētki nedos mums labāku pasauli jau rīt. Bet - Ziemassvētki ir atgādinājums par labākas pasaules iespēju. Ziemassvētki ir cerību un mīlestības vēsts. Tie ne tikai aicina mūs katru atdzimt ticībā, mīlestībā un cilvēcībā, tie atdzimst arī paši. «Katru gad’ no jauna…» Neraugoties uz to, kāda ir pasaule, kāda ir vide, ko paši vien esam radījuši, mums ir izvēles iespēja - meklēt un ieraudzīt dievišķo gaismu, meklēt sevi gara izaugsmē, kaut vai - domāt par Ziemassvētkiem kā patvērumu vai arī - meklēt šo patvērumu atkarībās, veikalos un izklaidēs.
Skeptiski raugoties uz esamību, varētu teikt, ka pasaule nav nemaz tik daudz mainījusies. Piemēram, vai Marijai šodien ar viņas rocību atrastos vieta viesnīcā vai arī kā tolaik būtu jāmeklē kūts? Mani ļoti iepriecina tas, ka tik daudzi cilvēki šodien atsaucas konkrētiem šādā vai tādā nelaimē nonākušiem ļaudīm. Tie ir viņu Ziemassvētki pēc būtības. Bet - turklāt es vēl gribētu, lai mēs par labu sev un savai valstij būtu pietiekami redzīgi arī attieksmē pret gara un nākotnes gaismu, ko, Jēzum piedzimstot, saskatīja pravieši. Diemžēl esmu pieredzējis, ka par cilvēkiem, kuri to uztver un satur, publika ņirdz. Te mēs uz Ziemassvētkiem varam cerēt vien ļoti nosacīti, jo Kristum šādās būšanās netiek ne dota, ne meklēta vieta. Te ir tā situācija, kuru arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs pirms septiņiem gadiem intervijā Neatkarīgajai (23.12.2010.) raksturoja ar vārdiem: «Pasaule pagriezusi Ziemassvētkiem muguru.» Diemžēl esmu pieredzējis, ka pat cilvēki, kuri sevi uzskata par kristiešiem un no kuriem esmu gribējis gūt lielāku skaidrību kaut vai pats par sevi, man neko par Kristu nav spējuši atklāt. Jā - tie melš par apkārtni, par baznīcu, par viedokļiem un spriedelējumiem, bet - ne par Jēzu, par viņa dzimšanas būtību. Ja man nav taisnība, tad kur un cik lielā mērā Kristum šodien ir vieta ārpus baznīcas? Es te nebūt nedomāju sludināšanu vai svētbildes pie katras sienas - es te domāju ikdienišķu pastāvēšanu atbilstoši tam, ko pauda Kristus. Mūsu darbos, mūsu domās, mūsu dvēselēs.
Manā bērnības vidē, kur Kristus bija patiesi pieņemts un būtisks, Ziemassvētki nekad netika svinēti svētulīgi. Mēs ragavās braucām uz Sarkaņu baznīcu, pēc tam - mājās pie mums vai kaimiņiem. Tekle teica lūgšanu, un tad mēs vakariņojām, lielie iedzēra, bet arī mēs - sīkie -, pateicoties Teklei, Aļbai, vecmammai Emīlijai, zinājām, kas tie par svētkiem. Priecīgus Ziemassvētkus!