Izlikties gribas vairāk, nekā būt

Ja Latvijas likumdevējs, ja Saeima diendienā izpaustos kā sociāli un politiski atbildīgs augstas kultūras institūts, tad nekādas manipulācijas, lai šis, patlaban lielā mērā partijisku interešu, nevis valstiskuma noteiktais, tusiņš daudzmaz izskatītos pēc valsts orgāna, nebūtu vajadzīgas. Manā uztverē mūsu senči, tostarp juristi, ir definējuši mūsu valsts iekārtu un varas veidošanu, tās attīstību cienījamai, sociāli atbildīgai demokrātijai pienācīgā līmenī. Bet tieši tad, kad pat Saeimā nav gribēšanas tai atbilst, kad vēlēšanās izlikties valda pār vēlmi būt, rodas visādas fiksas idejas. Piemēram – Valsts prezidenta ievēlēšana atklātā procedūrā.

Ja jau mums «jāattīsta atklātība politiskajos procesos» (I. Lībiņa-Egnere, Vienotība), tad vispirms sāksim ar sevi. Izslaucīsim no Saeimas partiju pagultēm to, kas tur noslēpts un tiek uzskatīts par koalīcijai vai kādai partijai obligātu. Kam tad īsti vajag šo «atklāto procedūru»? Parlamentārisma kultūrai? Vai arī, lai izslēgtu visādas nejaušības saistībā ar koalīcijas vai partijas disciplīnu, kuru nereti nosaka privātums? Nevis valstiskums. Pilnīgi piekrītu Gunāram Kūtrim (No sirds Latvijai), ka pašreizējā situācijā, «ieviešot atklāto balsojumu, visiem deputātiem vairs nebūtu iespēju balsot atbilstoši saviem uzskatiem». «Atklātā procedūra» nepārprotami nozīmē to, ka partijai šajā jautājumā nav teikšanas pār tās deputāta izvēli. Jā, tik tiešām «valsts augstākās amatpersonas ievēlēšanas procedūrai jābūt skaidrai, saprotamai un uzticību raisošai ikvienam Latvijas iedzīvotājam» (I. Lībiņa-Egnere). Taču es uzskatu, ka pagaidām tā ir vien vēlamība. Pašas Saeimas šā brīža augstās politiskās kultūras dēļ.

Vēl viens arguments par labu atklātai procedūrai - balsojums par Valsts prezidentu ir palicis vienīgais aizklātais balsojums Saeimā. Visi pārējie balsojumi par likumprojektiem, lēmumiem un par amatpersonām - Saeimas priekšsēdētāju, Ministru prezidentu, Augstākās tiesas un Satversmes tiesas tiesnešiem, valsts kontrolieri, Latvijas Bankas prezidentu, Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju un vēl citām amatpersonām - ir atklāti. Nu un tad!? Es šā vai tā vēroju šos cilvēkus. Un nevaru teikt, ka visu nosaukto efektivitāte mani apmierina. Netaisos spekulēt, vai mana skepse izriet tikai no aizklātas vai atklātas procedūras. Mūsu Saeimas situācijā teikšu - tāda vārna pērta, tāda nepērta. Savukārt to, ka aizklāta balsojuma rezultāts palaikam ir atšķīries no deputātu vairākuma iepriekš paustā viedokļa, es lielā mērā arī uzskatu gan par Saeimas, gan tās partiju politiskās, valstiskās kvalitātes problēmu. Sāciet taču beidzot savos mazdārziņos vai kādos citos dārzos izvēlēties un piedāvāt Saeimas akceptam Valsts, nevis savas partijas prezidentu. Jo pārliecinošāka, teiksim, arī bezpartijiskāka būs jūsu kandidatūra, jo vairāk tā izslēgs kombinatorismu. Bet, kamēr jūs domājat vairāk par savu ielikteni, tikmēr gan aizklātā, gan atklātā procedūra dažādu pušu skatījumā būs vienlīdz, teiksim, nekvalitatīva.

Turklāt tagad, tāpat kā pirms pāris gadiem, kad šī ideja arī tika cilāta, vārds «atklātība» mums, izrādās, nozīmē tādu kā darījumu vai pat apdraudējumu. Ja prezidentu vēlēs «atklātā procedūrā», viņš zinās, kurus stutēt, kurus tramdīt. Tas pats - ja biedra atklātība nesaskanēs ar partijas atklātību, partija domās, ko ar šo iesākt. Nožēlojami.

Proti - politiskās aprindas pašas atklāj, ka, sludinādamas kultūru, vairāk tomēr rēķinās ar zemkultūru un savos apsvērumos paļaujas tieši uz to. Pirmkārt, tiek stāstīts, ka Valsts prezidentu tiešās vēlēšanās nevar vēlēt pamatā tāpēc, ka tauta skries pakaļ tam, kam treknāka reklāmas kampaņa. Bet - atkal - šī reklāmas kampaņa un tās saturīgums taču šā vai tā nāk no tiem pašiem «augstas politiskās kultūras» sludinātājiem. Otrkārt - paskatieties, kur šie augstās kultūras sludinātāji (bez izņēmuma) sākuši balstīt nākamās Saeimas vēlēšanu kampaņu, tās ieskaņu. Varbūt savā gaišas nākotnes redzējumā, varbūt tās pašas atbildības konkrētā, programmatiskā definējumā, varbūt konkrēti pamatotā valsts attīstības vīziju segumā? Nekā - pagaidām tiek trenēti vien elkoņi un gatavotas klišejas oponentu noniecināšanai, izslēgšanai. No tā var secināt, ka šie augstas kultūras cilvēki vēlēšanu dienā atkal cerēs un paļausies tikai uz pūli. Nevis tautu un sabiedrību.