Vairāk varmācības – mazāk nākotnes!

Jūs te cepaties par to, ka Rīgas sanatorijas internātpamatskolā Šmerļa mežā izglītojamie «ar garīgās veselības traucējumiem», kur pedagoģiskās programmas saistās «ar izglītojamo psiholoģisko un ārstniecisko korekciju», pietesa policistu. Bet – vienlaikus es lasu, ka Liepājā slimnīcā tikuši pieci bērni. Vienu māte situsi ar galvu pret sienu, otru tēvs metis pret asfaltu, trešajam klasesbiedri spēruši ar kājām pa seju, arī ceturtam smadzeņtrīce no konflikta ar skolasbiedriem… Vai arī šiem bērnu dauzītājiem ir «garīgās veselības traucējumi»? Nezinu, bet man nez kāpēc liekas, ka oficiāli šādi traucējumi viņiem nav konstatēti. Bet – tieši viņi manā uztverē ir tas sociālais fons, kurš provocē, nosaka Šmerļa tīņu rīcību.

Viens fakts papildina otru. Man šķiet, ka vardarbība valstī - gan attieksmē pret bērniem, gan arī Šmerļa skolas audzēkņu uzbrukums policistam - pieprasa un pieļauj visai kategorisku vispārinājumu saistībā ar mūsu atbildību par vardarbību. Tam manā uztverē jābūt konkrētam, godīgam un saprātīgam lēmumam gan par mūsu, gan arī par mūsu bērniņu reālu atbildību par savām cūcībām. Ir jābūt adekvātai valsts, likumdevēja nostājai saistībā ar vardarbību pret bērniem. Jā, arī bērnus ir jābeidz uzskatīt par zīdaiņiem, kuri nespēj novērtēt savu rīcību. Ja viņi to tiešām nespēj, tad tā ir mana, šo bērnu vecāku un skolotāju vaina. Jo mēs neesam pacentušies pamodināt šajā būtnē cilvēku. Mums viņš šķitis izdevīgāks kā dzīvnieks, kurš laiza tik to roku, no kuras baidās. Nevis to, kuru ciena un godā, kuras priekšā iztaisno muguru.

Turklāt - nevajag redzamo uzskatīt par izsmeļošo. Bez fiziskas vardarbības pastāv arī ekonomiska vai psiholoģiska varmācība. Meklēju, bet neatradu to profesionālu novērtējumu Latvijā. Turklāt attiecīgajiem dienestiem būtu jāapzinās, ka mazi bērņuki, pat tīņi, kurus veči močī arī tāpēc, ka netiek galā ar saviem (!) kompleksiem, ar savu, tā teikt, izdegšanu nez vai ik reizi zvanīs policijai vai kādiem palīdzības dienestiem. Ar to es gribu teikt, ka vardarbība aug arī šo dienestu neefektivitātes dēļ. Tie varbūt jūt atsevišķu faktu, bet nejūt kopainu, kopsituāciju.

Taču - atkal no otras puses - ciktāl runāt par skolotāja (tāpat policista) autoritāti gan bērnu, gan mūsu - vecāku - acīs, tad tai ir jāstāv augstāk par mūsu pašu ambīcijām. Viņi nav mūsu pakalpiņi, viņi gādā par mūsu izredzēm un iespējām. Turklāt - ne vien ikdienišķā, bet arī visai plašā - nākotnes - nozīmē. Tāpēc man ne tikai riebjas, mani sāk nervozēt, piemēram, tas, ka mēs - mediji - bezmaz kā par ikdienišķu, itin kā pašsaprotamu, nevis izņēmuma, norisi sākam informēt par to, ka kāds ir spļāvis uz skolotāja pusi, kāds atļāvies mest viņam ar kaut ko, kāds viņu neķītri nolamājis… Par tādām lietām es izmestu no skolas. Ej uz privātskolu, lai veči maksā, ja nav vīžojuši tev ieborēt, kas ir skolotājs…

Ja tagad skolotāju kā tādu publiski var turēt bezmaz vai par piederīgu sabiedrības zemākajiem slāņiem, ja šī attieksme sāk jau socializēties (no vecākiem to pārņem bērniņi), tad tā ir sistēmas izlaidības pazīme un attiecību korekcija kļūst aktuāla. Mēs savu darbmācības skolotāju, kad viņš gadījās pārāk flakiņš, nolikām uz ēveļskaidām pagulēt… bet visi uzdevumi bija izpildīti labāk, nekā, ja viņš būtu plātījies mūsu priekšā. Kam te šīs sentimentālās atmiņas? Tam, ka saistībā ar mūsu bērniem gribu redzēt ne tikai «humānas» spekulācijas, bet arī konkrēti definētu viņu atbildību par savu rīcību. Tāpēc, ka mēs - vecāki, sabiedrība - varam ļoti daudz spēt, lai gādātu par skolotāja, par policista kvalitāti, par viņa stāju, par viņa autoritāti, par viņu principiālu, taisnīgu, godīgu attieksmi pret mūsu pašu vai mūsu bērnu cūcībām.

Jā, tas, kas notika minētajā Rīgas skolā, ir cūcība. Sods par to ir jāsaņem. Bet - man ir jautājums. Kam? Tikai tiešajiem izpildītājiem? Vai arī tiem, kuri šajos gados visai pārliecinoši tiekušies mums ieborēt, ka mūsu mīļajiem bērniņiem par savas rīcības kvalitāti nav reāli jāatbild? Un turklāt - tādā veidā, iespējams, mēģinājuši attaisnot paši sevi, savu cūcību. Diemžēl ir jāatgādina ābeces patiesība, ka bērniem, kuri piedzīvo varmācību, ir zems pašnovērtējums. Viņi nemīl sevi. Proti - jo vairāk varmācības, jo vairāk varmācības pret bērniem ģimenēs, skolās, vidē, jo mazākas ir valsts izredzes uz kvalitatīvu, gaišu nākotni.