Pagaidām publiski nav ziņots par to, ka kolēģei Ilzei Naglai pirms kratīšanas policija būtu izvirzījusi kādas pretenzijas – teikusi, ka kratīšana notiek sakarā ar aizdomām par kādu viņas nelikumīgu darbību, apsūdzējusi viņu par dalību Ceturtās atmodas tautas armijā, varas autoritātes graušanā, noziedzīgu nodarījumu slēpšanā, zagtas mantas glabāšanā, pretlikumīgā darbībā grupā...
Ja šādas vai citas pretenzijas tiešām nav tikušas definētas, tad policija, izmantojot varu, nerespektējot žurnālista gribu un tiesības, ir centusies atklāt viņa informācijas avotu. Neuzrādot šā avota vardarbīgai meklēšanai atbilstošu tiesisku pamatojumu. Un te nemaz nav svarīgi kolēģes un iespējamā Neo pazīšanās ilgums un pakāpe. Fakts ir fakts. Un tā galā var būt kārtējā varas izprovocētā prāva žurnālists pret Latviju.
Tāpat Neo rīcības kopumā nesaskatu noziedzīgu nolūku. Kā jau agrāk rakstīju, Neo, manuprāt, ir grēkojis. Viņš pievāca konfidenciālu, tostarp personu, informāciju, kas nebija viņa īpašums. Taču – pagaidām publiski nav ziņots, ka viņš būtu ar to kādam kaitējis. Un, kamēr tas nav ziņots, tikmēr Neo publiskās izpausmes, manuprāt, vērtējamas kā pozitīvas un korektas. Ja mēģināt viņam kaut ko piešūt par amatpersonu atalgojuma publikācijām, tad vispirms šajā sakarā pienāktos kaut ko piešūt likumdevējam. Kāpēc likumdevējs lielā mērā un bez kāda attaisnojuma ir leģitimējis varas darbības un varas ešelona ienākumus, kas nav vis slepenojami, bet turami caurspīdīgi? Tad vispirms kaut kas pelnīti jāpiešuj izpildvarai. Kāpēc izpildvara iedomājusies sevi par feodāli un tautu par saviem vasaļiem? Proti – kāpēc izpildvarai liekas, ka tai nav jārāda tautai, kā, cik samērīgi un ar kādu reālu rezultātu tiek iztērēta nodokļu maksātāju nauda? Kāpēc izpildvara atļaujas uzturēt savas sistēmas izļurušā, izzogamā stāvoklī? Faktiski Neo taču ienāca, kur nevajag, pa durvīm, uz kurām bija rakstīts Laipni lūdzam! Acīmredzot pa durvīm, caur kurām sistēma zaga pati priekš sevis. Ja tagad raksta, cik gadus varētu dabūt Neo, tad jājautā, cik gadus jau ir dabūjuši šo durvju izcirtēji un viņu priekšnieki? Tāpat vispirms kaut ko pienāktos piešūt tiesu varai. Kāpēc tā, laiku pa laikam lielīdama savu augsto tiesiskuma līmeni, akceptējusi to, ka vara nerespektē savu suverēnu? Un tad, ja visi šie un vēl kādi citi personificēti džeki būtu gatavi atbildēt par to, par ko tiem pienākas atbildēt, tad kaut kur rindas galā varbūt varētu stāvēt arī Neo. Lai gan – diez vai šajā rindā jāstāv tam, kas norādījis uz atbildīgo bezatbildību. Un, ja jau vara par labu stučīšanu var norakstīt noziegumus, iepretī kuriem Neo pārkāpums ir gandrīz nemanāms, tad jau Neo savu vainu ir, kā smejies, izpircis. Ko tad Neo izdarīja – nostučīja tautai varu. Jautājums, vai vara gribēs saprast, ka no tā var celties labums ij tautai, ij pašai varai. Tai var ienākt prātā atriebties. Lai arī vismaz pagaidām publiski liecināts tikai tas, ka Neo darbojies bez noziedzīga nolūka.
Un vēl – Saeimas partiju centieni ieņemt tagad pareizās pozas saskaņā ar sabiedrības attieksmi pret Neo rīcību, uzvārīties no žurnālistes vai Neo ir riebīgi. Neviens neliedza tām adekvāti rīkoties pirms Neo un varas vārdā. Neviens neliedza šīm partijām jau pēc pirmās Neo publikācijas pastāvēt uz to, ka viņam taisnība pēc būtības, ka viņš atklāj to, kam nav jābūt slepenam, un prasīt, lai apsteidzošā kārtā tiktu publicēts tas, ko turpināja publicēt Neo. Un ne tikai publicēts, bet arī pienācīgi novērtēts, kāpēc tautai tiek slēpts tas nodokļu naudas izlietojums, kas baro nomenklatūru, augstāko birokrātiju, iesniegti un ieviesti atbilstoši labojumi likumos, atbilstoši mainīta politikas kultūra... Neo, manuprāt, ļoti korekti, ar risku priekš sevis, parādīja ar pirkstu, kur augšā mēsli. Varas partijām labāk būtu nevis mazohistiski jūsmināties – jā, jā, viņš darīja labu darbu, bet izvākt mēslus no augšas un reāli gādāt, lai tas, ko Neo formāli var piešūt, tiek vērtēts, izejot no viņa darbības summārā efekta (kas, manuprāt, viņa konkrētajā izpildījumā bijis pozitīvs), nevis izvēršas par nomenklatūras atriebību.
Tajā daļā, kas skar aizsargātu datu pievākšanu, Neo gadījums nebūtu taisāms par precedentu, bet izņēmumu. Neo pavērsa iegūto pret sistēmas nejēdzībām. Taču nav garantiju, ka visi citi būs tikpat korekti, kulturāli un pratīs sist ar iegūto informāciju tikai pa varas negācijām. Tāpēc no tā nav taisāms precedents. Toties būtu varen labi, ja tas, kas skar galveno – Neo lietišķā un vienkāršā veidā uzrādīto varas liekulību ("mēs visi vienādi nesam krīzes slogu"), sociālo genocīdu (nesamērīgu starpību varas augstāko ešelonu un tautas pamatmasas ienākumos), divkosību (runājam par attīrīšanos un uzticības atgūšanu, bet turpinām slēpt, cik nodokļu maksātāju naudas ņemam sev) – kļūtu precedents.
Bet tas jau ir sabiedrības ziņā. Viena lieta ir aplaudēt Neo kā atsevišķam izlēcienam, cita – vairot Neo. Ja kāds atceras veco filmu par Spartaku ar Kērku Duglasu titullomā, tad tur beigās, kad uzvarētāji jautā – kurš ir Spartaks? – par Spartaku piesakās ne viens vien. Kāpēc lai nebūtu simt Neo? Tā tiktu aizstāvēts Neo, un tad varbūt reālāk iemiesotos arī 4ATA. Jo varbūt pats labākais šajā Neo stāstā ir tas, ka jauns, gudrs un, kā liekas, godprātīgs cilvēks, izmantojot modernas iespējas un bez politiskās estrādes skaļuma, atradis reālu veidu, kā noraut vienu no varas maskām un parādīt, kas tur apakšā. Tas ir signāls: ja gribas domāt, ja gribas zināt, ja gribas apjēgt iespējas, ko piedāvā laiks, ja gribas riskēt, izeja un instrumenti tām cerībām, ko tu lolo, atradīsies.