Ienāca prātā daži teikumi no Viktora Peļevina grāmatas “T”: “ Cilvēks uzskata sevi par Dievu, un viņam taisnība, jo Dievs viņā ir. Cilvēks uzskata sevi par cūku – un atkal viņam taisnība, jo arī cūka viņā ir. Taču cilvēks ļoti kļūdās tad, kad sāk turēt savu iekšējo cūku par Dievu.”
Es to atcerējos sakarā ar attieksmi pret Aināru Mielavu. Man šī attieksme kārtējo reizi atklāja, ka daudziem, pat ļoti daudziem viņu iekšējā cūka augstāka par viņu iekšējo Dievu. Un šie nekautrējas savu cūku sludināt. Turklāt šiem ļaudīm labpatīk likties norūpētiem par tautu, viņi uzdodas savā kaifā par tās ruporiem un zinātājiem. Taču – tauta nav “biedru grupa”, kas, saskaņā ar labākiem bijušā režīma paraugiem, metas nokost katru, kurš izbāzis galvu no tramvaja. Tauta nerej, bet cenšas saprast savu tuvāko. Tauta apzinās, ka tajā ietilpst arī cietumnieki, zaglīgi ierēdņi, bomži, tie, kas aizbraukuši pēc labākas dzīves... Taču nenovēršas un nenoliedz, bet strādā, lai tie, kam jābrauc projām, tie, kam jācieš trūkums, un tie, kam nagi niez, būtu te izņēmums. Tauta apzinās, ka tajā ietilpst ij leģionāri, ij 130. korpusa strēlnieki. Bet politiski, saskaņā ar Satversmi, Latvijas tautā ietilpst gandrīz visi tie, kas astotajā un devītajā maijā atradās Uzvaras parkā.
Ja dažiem liekas savādāk, tad jājautā, kāpēc tie divdesmit gados nav ne spējuši, ne centušies parlamentārā vai kādā citā ceļā panākt, ka vienu daļu ļaužu no Latvijas tautas izmet, panākt skaidru, nepārprotamu un pamatotu šīs daļas statusa definīciju – okupanti, tautas ienaidnieki, Krievijas interventi,... Ja dažiem liekas, ka Latvijas tauta sastāv no “sarkanajiem” un “baltajiem”, kāpēc tie nav pozicionējuši sevi attiecīgā rīcībā? Kāpēc tie izmantojuši brīvību tikai mutes palaišanai un ij tad palaiduši muti pamatā no pagultes? Kā anonīmas amēbas. Acīmredzot tāpēc, ka tiem līdz ar politiķiem bijis izdevīgi konstruēt, kultivēt un divdesmit gadus turēt Latvijas sabiedrībai uz kakla iekšējā ienaidnieka rēgu. Dalīt sabiedrību. Jo caur to izdevies noslēpt, ar to izdevies attaisnot savu mazspēju savas tautas un valsts dēļ.
Nu tie bļaustās un liekas sašutuši, ka krievi Pārdaugavā varen izvēršas. Ka Krievija taisa tur savu politiku. Lai arī Krievija pievāc vien to, kas Latvijā slikti guļ. Ko Latvijas politiķi un ienaidnieku meklētāji paši nometuši zemē, ar ko nav adekvāti situācijai un domājot par valsts nākamību darbojušies. Jo savi kompleksi, sevī nenokārtoti rēķini tiem augstāki par šo nākamību. Turklāt tie nekādi negrib atzīt, ka daļa krievu jauniešu savu identitāti meklē Krievijā nevis šeit, tieši Latvijas politikas kļūdu dēļ. Cilvēki vicina Krievijas karogus arī tāpēc, ka lielai daļai citu mīļākais karogs te nav bijis Latvijas karogs. Tie turējuši par savu faktisko karogu “Maskavas roku” un plivinājuši to pie pirmās izdevības un pie katras savas neizdarības. Dabiski, ka rezultātā 2010. gada 9. maijs te ir daudz pompozāks nekā teiksim 1995. gada 9.maijs. Krievija to te tā noorganizēja? Pie adekvātas politikas Krievija to te nepanāktu.
Par ko tad iztaisa Aināru Mielavu? Par kolaborantu un nodevēju. Tātad dziedādams vienai Latvijas tautas daļai viņš ir kolaborējis citas tās daļas uztverē? Nianse – dziedādams 8. maijā, viņš ir darījis aplam kolaborēdams ar fašisma pretiniekiem. Tātad Mielavam jāpieņem šāda šķeļoša, šāda virtuāla pilsoņu kara “filozofija”? Kā vārdā un kas ir tās pasūtītāji? Varoņi, kas darījuši savas tautas un valsts labā visu iespējamo un nu atdūrušies pret krieviem kā šķērsli? Vai arī tie, kam šī “filozofija” ir tikai pašmērķis, atšķirības zīme, slinkuma attaisnojums? Tie, kas brēc par kolaborāciju vienas sabiedrības ietvaros, lai liktos neredzam un neko neiesāktu pret nacionālas valsts devalvāciju no citas puses? Tie, kas divdesmit gados nav bijuši spējīgi, varbūt nav arī centušies pat paši priekš sevis noņemt no dienas kārtības naida un sabiedrības sadrumstalotības problēmu? Nav varējuši un varbūt nav arī gribējuši uzturēt dienas kārtībā uzplaukuma un savstarpējas saprašanās ideju. Tie, kas iesaka slēpt kā strausiem galvas krievos, lai tik nenāktos vērtēt pašiem savas vainas, savas kļūdas un pamācīties, pacelties līdz kaut kādai stājai rīcībā?
Tātad no Mielava tiek prasīts, lai viņš pieņem to ienaidnieka uztveres stereotipu, ar ko te jūtas pārņemta viena daļa pūļa? Lai viņš ielaižas naidā un palīdz vēl simt gadus uzturēt Latvijā sabiedrību, kas noņemas ar šķelšanos un tā ar netiek pie kārtīgas iekšēji vienotas valsts? Tātad viņam līdz ar šo baru jāturas pie dogmas, ka laiks jāaptur, ka jāiesprūst pagātnē, kamēr to laiku pārestības nav kompensētas? Tātad viņam jāpiekrīt, ka “jāapšauj” ne tikai pāridarītāji, bet arī viņu mazbērni un mazmazbērni? Turklāt tas viss no viņa tiek prasīts pašmērķa, stagnatīvas attieksmes, nevis rīcības, kustības kaut kā labāka dēļ. Man personiski šāds idiotisms nav bijis un nav pieņemams. Es uzskatu, ka tas konkrētos apstākļos kaitē latviešu pašapziņai, stājai un nākotnei. Un centīšos nedarīt labu naidam un sabiedrības drumstalošanai.