Viens no, manuprāt, liekulīgākajiem un zemiskākajiem mūsdienu Latvijā skanošajiem apgalvojumiem ir: "Es mīlu šo zemi, bet es ienīstu šo valsti!" Ko tad te māžoties un tēlot, tad vajag teikt tieši: "Ienīstu Latviju!" Jo šo valsti tā sauc.
Ceturtā maija dēļ šo frāzi atkal dzirdēju vairākas reizes. To teikt bija pamats PSRS gadījumā, to teikt ir pamats visos citos svešai varai pakļautu valstu gadījumos. Bet arī tad man grūti iedomāties, vai kāds kārtīgs cilvēks padomju laikos teica, ka ienīst Latviju. Ja tā būtu bijis, Latvija nepaceltos. Protams, allaž bijuši ļaudis, kuriem tīk mīlēt kārtējo režīmu, nevis valsti. Protams, agrāk bija un tagad vēl vairojies bars tādu, kuriem Latvija mīlama tik tad, kad tai sārti vaigi un tā spēj dot viņam drošību par rītdienu, bet nīstama, kad tā bāra bērns, netīra, necila un savas varas nolaista. Taču, iespējams, tā tiktāl novesta tieši mīlestības trūkuma dēļ.
Bet ja nu kādam par varītēm gribas sevi no valsts pastarpināt, tad viņš, iespējams, jau 1990. gadā iedomājies kā sev vislabāko tādu valsti, kuras formula ir: Latvija = LPSR+brīvība+neatkarība. Tādam nemaz nav ko gausties, jo varas izpildījumā viņš tādu valsti arī dabūjis. No tautas pastarpināts režīms, tipiska padomju pārvaldes mentalitāte valsts vadībā, brīvība un neatkarība, kas gan kulstās pa valsts dokumentiem, bet ir vājas kā sabiedrībai pievērsta, tajā integrēta konsekventa valsts prakse. Taču, paliekot padomju tautai savā valsts uztverē, lielā mērā uzskatot, ka brīvība un arī neatkarība ir tikai politiskas dekorācijas, bet vienkāršiem ļaudīm tās ir kas līdzīgs aklajai zarnai, kaut ko mainīt te nāksies grūti.
Turklāt patstāvīgā valstī un sevišķi neatkarīgās demokrātijās frāze "Ienīstu šo valsti!" nozīmē ienīst nevis varas režīmu, kas varētu būt pamatots uzskats, bet ienīst pašam sevi. Izolēt sevi no Satversmes. Jo Latvijā vēl ir diezgan brīvības būt patstāvīgai demokrātijai, bet Latvijas Satversmes otrais pants skan: "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai." Kopā ar pirmo un trešo pantu tas, nevis Saeimas Kārtības rullis, likums par Ministru kabinetu, valsts iekārtas likums un vēl bars likumu kopā ņemti nosaka valsts pamatdefinīciju. Tie pārējie nosaka varu kā suverēna rīcības (!) instrumentu. Bet pamatdefinīcijā, kā redzams, iekļauta arī tauta. Katrs no mums.
Ja kāds šādu lietu kārtību ienīst, tad viņam jānāk klajā ar priekšlikumu svītrot no Satversmes tautu kā varas suverēnu. Tad viņš dabūs sev kāroto iespēju pamatoti nīst valsti, nevis sevi savā valstī. Jo tad no viņa būs noņemta viņa paša atbildība. Viņš vairs nebūs valsts veidotājs, bet tikai valsts lopiņš. Bet, ja viņš tomēr negrib būt valsts lopiņš, tad viņam pašam jātiecas ieņemt savas valsts cienīga stāja. Ij fiziski, ij garīgi, ij emocionāli. Neraugoties uz to, kāds purvs apkārt un par spīti tam. Ir viena lieta, ja valsts vara tiecas pataisīt tevi par lopiņu, cita – ja tu tam ļaujies vai pat esi gatavs noliegt valsti sevī, vēl pirms vara to galīgi noliegusi. Tā faktiski arī ir atbilde uz jautājumu – ko darīt?
Ieņemt savas valsts cienīgu stāju. Kurš spēj to ieņemt politikā, tas to lai dara politikā, publiskā darbā. Kuram nav ķēriena uz politiku vai sabiedriskām lietām, tas tikpat (!) daudz un varbūt daudz vairāk (jo valsts pamats nav politika, nav vara, bet tauta) spēj savā darbā, savā ikdienā, savā tīrumā, savā pagalmā, savos bērnos... Bet spēj. Slikta vara ir stimuls, bet nav attaisnojums paša nolaidībai. Ja šķiet, ka tu neko nespēj pret varu, pret sistēmu, pret sabiedrības kaitēm, tad pats allaž esi savā rīcībā. Bet, ja esi ideāls, tad jājautā, kāpēc vēl neesi šeit pravietis? Vara spēj novest valsti bankrotā, pārdot, likvidēt de iure un de facto, taču patiesās briesmās valsts ir tad, kad esi to noliedzis sevī.