Lasīju informāciju, cik nu kurā vietā braši talkots, un iedomājos, cik aplam mani audzināja bērnībā. Taču – tie bija senseni laiki un dziļdziļi Latgales lauki. Kā jau tādā lauku mucā augušam un pa dabas spundi barotam, man galvā ilgi stāvēja muļķība, ka jānovāc ir tad, kad netīrs.
Nevis tad, kad prezidentam, premjeram vai partijas sekretāram brīvs laiks, lai atbrauktu tev palīgā savākt tavā novadā gružus, ko izmētājusi ne jau māte daba, bet cilvēciņi.
Un sagadījās tā, ka arī jaunībā man nelaimējās ar kompānijām un autoritātēm. Allaž gadījās kādi, kuri uztiepa savas aplamās patiesības. Vistīrākais nav tur, kur savāc, bet tur, kur necūko. Miskaste nav mežos, bet pauros. Un tamlīdzīgi. Pat tad, kad braucu no pilsētas uz Latgali, atdūros vismaz dažās mājās, kur istabas, sētvidus un dārzs bija katrā gada dienā tīri. Vēl tagad kādā mājā tur palicis cilvēks, kuram jau tuvu deviņdesmit. Viens pats ar savām kaulu un sirds sāpēm. Tomēr viņa ik nedēļu pati mazgā istabas un piekopj āru. Es saku: "Nu ko tu pati ņemies. Tev taču ir, kas atbrauc." Viņa saka: "Vikteņ, dēleņ, as sovaižok navaru dzeivot..." Es pret viņu esmu pēdīgais šmulis. Kas šad tad piedalījies lielajās talkās.
Un kas savulaik maisījies viņai un vēl citiem ļaudīm pa kājām citās visdažādākajās talkās. Reizes trīs četras gadā. Miežu kulšanas, kartupeļu lasīšanas un stādīšanas, ābolu vākšanas, kāpostu skābēšanas, kūts celšanas, pagraba būves, meža stādīšanas, grāvju tīrīšanas... Tā tas stulbums, ka talkās cilvēki nāk kopā, lai attīrītu, nevis satīrītu, nāk kopā kaut ko radīt, bet paša mēsli ir katra paša ziņā, iesēdās galvā.
Kāda te tā morāle? Ta nekādas. Tikai lasot, ka par talkas galveno rekordu tiek izrādīti ne jau iestādītie dārzi, sameistarotie putnu būrīši, iekārtotās puķu dobes, nokrāsotās barjeras gar ielu malām, nomazgāto logu kvadratūra, izvesto kūtsmēslu kubikmetri, sagrābto lapu vai sanesto sauso zaru kalni..., bet savākto atkritumu maisi, kuros var atrast visu, sākot no televizora, beidzot ar zaudēto nevainību, iešāvās prātā, ka lielā talka ir koks ar diviem galiem, kur vienu galu pienāktos godāt, bet otru – sist un lādēt. Tai vienā galā stāv ļaudis, kuri sestdien gāja ārpus sava žoga un strādāja. Bet tai otrā galā iznāk, ka tie pirmie pamatā gājuši ārpus sava žoga un darbojušies, lai savāktu aiz tiem, kuri bijuši cūkas. Ja izcelt tikai labo galu, bet cūkām negrūst ģīmī, ka tie cūkas, tad kopsakars iznāk kā stāstā par smago mašīnu, kura, braukdama pagalmā nolikt konteineru priekš talkā savāktiem atkritumiem, manevrēdama izpostījusi tur iekopto zālienu.
Ja lielās talkas pamatā tā ar paliks savākto atkritumu maisu čempionāts, tad es piešķirtu ne tikai zelta grābekli, bet arī zelta mēslu. Gan goda, gan negoda nosaukumu. Un gribētos, lai prezidents, premjerministrs, Saeimas spīkers, pilsētu mēri brauc talkot, teiksim, vienu gadu pie tiem tīrīgākajiem, bet citu gadu – pie tiem cūcīgākajiem. Un lai visi zina, ka tai citā gadā pats prezidents ieradies kādā valsts vietā un pats pilsētas mērs vai novada galva ieradies kādā savas pašvaldības teritorijā, lai pašrocīgi aplaimotu šo vietu ar ceļojošo titulu zelta mēsls. Un lai arī šī slava izplatās pa visu valsti. Kamēr vien valstī ir tādi, kas pelnījuši to zelta mēslu dabūt. Savukārt to bildes, kuri oficiāli pieķerti piecūkojam mežus, krastus, ceļmalas, parkus... atrādīt mediju pastāvīgās rubrikās Cūkas. Un tad varbūt pēc kādiem simt gadiem talkās varēs ne tik daudz novākt aiz cūkām, cik noslaucīt pavasarim ziemas putekļus.