Tas, ka Valdim Dombrovskim iešāvusies prātā ideja likt deputātiem (proti – parlamentāriešiem) ar parakstu apliecināt, ka valdības (proti – izpildvaras) idejas ir tiem saistošas, nav nekas jauns un piederas pie Latvijas politikas stila.
Vai ikviena partija, sajutusies pie varas, tā vai citādi darbojusies nevis caur konstitucionāli apliecināto varas sistēmu, bet meklējusies, kā savu partijisko gribu uztiept pārējai kompānijai bez attiecīga varas institūta lēmuma. Tai skaitā – individuālas apstrādes ceļā. Vispirms tas darīts pašās partijās. Biedri līdztekus statūtiem, ko svēti apņēmušies pildīt, dabūjuši uz kakla vēl citas saistības, par kurām tikuši lūgti vai spiesti parakstīties. Mazpamazām šis stils pārmeties uz varas institūtiem un sācis maitāt tos.
Satversme, tās principi vairs netiek uzskatīti par pilnīgu un pietiekamu deputātam saistošu ētikas kodeksu, kādēļ vajadzīgs vēl atsevišķs papīrītis, kurš gala beigās izrādās tikpat neobligāts kā Satversme. Tāpat Satversmes pirmos pantus deputāti sen pārstājuši dzirdēt kā zvērestu, tāpēc tiem vajadzīgas ārišķas uzticamības apliecinājuma pozas. Reāla atbilstība deputāta statusam tiek aizstāta ar pāris svinīgiem un svētiem, taču, kā izrādās, neobligātiem vārdiem. Par pūli pataisītā sabiedrība dabū patriotisma dozu, zvērētāji – indulgenci turpmākai darbībai. Vārdi teikti vien tādēļ, lai slēptu faktisko distancēšanos no atbildības Satversmes un likumu priekšā.
Manuprāt, ja varā iesaistītajiem, lai tie būtu līderi vai padotie, savu pienākumu veikšanai nepietiek ar likumiem un dienesta instrukcijām, tad – vai nu tie ir vāji līderi un darītāji, kuri nespēj panākt vēlamo ar profesionālu vadību, bet mēģina nogrūst savu atbildību uz citiem ar dažādām papīra manipulācijām, vai arī likumi un dienesta instrukcijas taisītas nevis kopējai lietai, bet korporatīvām vajadzībām. Ij Saeimai, ij valdībai kopumā, ij katram, kas tās veido, jākalpo nevis šiem institūtiem kā tādiem, bet valstij un sabiedrībai. Situācija, kurā šis kalpošanas apjoms un lēmumi tiek mākslīgi ierobežoti par labu kādām lokālākām vēlmēm, nav pieļaujama. Prasīt no deputātiem parakstus, lai tie pakārtotos valdības gribai, ir vairāk nekā muļķība. Brīnums, ka Dombrovskis nepieprasa deputātiem uzreiz zvērēt SVF.
Turklāt – caur šādām lietām atgriežas neseno laiku stulbums. Tad vara, kura ne pa kam neticēja cilvēkiem, itin bieži spieda no tiem parakstus, lai padarītu brīvprātīgas lietas brīvprātīgi obligātas. Nu skolotāji parakstīsies, ka tie brīvprātīgi atsakās no atvaļinājuma naudas, ierēdņi parakstīsies, ka mīļuprāt dodas bezalgas atvaļinājumā, bet deputāti parakstīsies par to, ka bez jebkādas piespiešanas atdodas nevis sirdsapziņai, bet Dombrovska valdībai. Acīmredzot to varētu saukt par politisko nihilismu.
Jācer arī, ka tagad, kad pie teikšanas valdībā tikuši kvēlākie tiesiskas valsts aizstāvji, visas valdības darbības tiks pakārtotas tiesiskumam un komisārisma recidīvi izpaliks. Manuprāt, Godmaņa valdība veica it kā SVF prasību ieviešanu bez pienācīga likuma nodrošinājuma. Profesionālie tiesībsargi uzskatīja par labu šai sakarā klusēt. Droši vien tie uzskatīs par labu klusēt arī turpmāk. Taču – turpinot mehānisku it kā SVF prasību īstenošanu, Dombrovska valdība nonāks tajās pašās pretrunās ar Satversmi un likumiem (CL 1415. p. u.c.). To varēs saukt par tiesisko nihilismu valdības izpildījumā. Jo pagaidām neesmu redzējis konstitucionālu Saeimas lēmumu, kurš, motivējot ar krīzi, ļautu kādam no varas institūtiem darboties patvaļīgi, ārpus likuma. Darboties krīzes, nevis tautas labā.