Stulba politizācija izglītību degradē
Man šķiet, ka Latvijas izglītības sistēmai (ne tikai) nepieciešams nopietns starptautisks audits, kurš pārtrauktu tās politizāciju tiktāl, lai tā beidzot spētu nopietni, profesionāli un atbildīgi sākt rūpēties par Latvijas nākotnes paaudžu kvalitatīvu dzīvesspēju un to varēšanu uzturēt stipru valstsnāciju.
Es tā saku tāpēc, ka skolu, skolu sistēmas izmantošana priekšvēlēšanu cīņās un valsts nācijas apzinātas etniskas saskaldītības uzturēšanā man šķiet nožēlojamāka par nožēlojamu. Diemžēl vairākas Izglītības un zinātnes ministrijas izpausmes man pamatā apliecina tieši šo iegribu.
Piemēram, pirmkārt, pastāv taču vairākas mācību procesu aptverošas, starptautiskas izglītības kvalitātes vērtēšanas tehnoloģijas. Tad, kāda velna pēc, lai nonāktu pie atziņas, ka Rīgā (diemžēl IZM pasūtītā pētījuma kaut cik zinātnisku pamatojumu valsts kopainas kontekstā man publiskajā telpā atrast neizdevās) «virknē vidusskolu - zema izglītības kvalitāte», par pamatkritēriju tiek izmantoti eksāmenu rezultāti, labi zinot kaut vai to, ka krievu skolās (mācību valodas dēļ) tie pagaidām būs zemāki nekā latviešu skolās? Bet - arī tad, ja šī konstatācija būtu uzskatāma par objektīvu, tā (izglītības kvalitāte) manā uztverē pirmām kārtām būtu IZM politikas un tikai tad pašvaldības problēma. Arī secinājums, ka «Rīgā vissliktākā izglītība ir tieši mazākumtību skolās» man pamatā šķiet IZM atbildības jautājums. Bet, iespējams, ka valsts vara pēc tā sauktās skolu reformas skandāliem tā ar nav spējusi pārvērtēt sevi un padarīt savu stilu rezultatīvu. Ja nemaldos, Juris Rozenvalds kādā savā publikācijā minēja doktoranti, kura rakstījusi par šo posmu disertāciju un secinājusi, ka protestus izraisījis ne tik daudz reformu saturs, cik metodes, kā tas tiek īstenots - būs tikai un vienīgi tā, kā mēs teiksim. Acīmredzot attiecībās ar skolām šis stils arvien ir modē.
Jo to, otrkārt, apliecina, piemēram, pērnā vēlme dabūt Izglītības likumā «lojalitātes grozījumus». Šajā sakarā mani pārsteidz, cik daudz mūsu IZM aizņemas ne jau nu no Eiropas, bet… no Krievijas. Piemēram, Aleksandrs III pēc narodovoļcu nemieru nomākšanas samazināja augstskolu skaitu. Piemēram, 2014. gadā Pēterburgas un Maskavas skolotāji tika sodīti par to, ka nepiedalījās ar Krievijas karaspēka ievešanu Ukrainā saistītos atbalsta mītiņos. Vai mūsu ministrija grib dabūt lemšanu par pedagogu lojalitāti sev šitādu ambīciju dēļ?
Manā uztverē likumam par izglītību jābūt brīvam no politizācijas. Mums ir struktūras, kurām jālemj un kuras ir tiesīgas lemt, vai cilvēks (tostarp skolotājs) negrauj valsti, neaicina uz rīcību, kas nav ar tās principiem savietojami. Visādi starpnieciņi, kuri izmantos sev pietuvinātas tiesību normas, kārtos savus pusprivātus rēķinus, savas attiecības. Protams, tas nav skolotājs, kuram šī valsts sveša kā Dzimtene, tas nav skolotājs, kura morāles principi neatbilst darbam, kuru viņš izvēlējies. Bet - te manā uztverē netiek definētas šīs augstās lietas. Te no skolotāja tiek prasīts bezierunu atbalsts nevis Dzimtenei, bet varai kā tādai. Ja skolotājs uz to ielaižas, tad viņš, manuprāt, arī nav nekāds skolotājs. Viņam ir tiesības būt cilvēkam, viņam ir tiesības paust politiskos uzskatus, kurus valsts akceptē, viņam ir tiesības mudināt skolēnus domāt par uzskatu, arī par oficiāli «pareizo» un «nepareizo» uzskatu kontekstu…
Un - kā nav kauna runāt par brīvu tirgu, brīvu ekonomiku, vienlaikus mēģinot bezmaz uztiept, diktēt valsts pārvaldes stilam un zināmā mērā arī izglītības sistēmai birokrātu, nevis profesionāļu radītus algoritmus? Tas arī ir viens no iemesliem kritiskam valsts attieksmes vērtējumam vairākās jomās (uzņēmējdarbība, medicīna, izglītība,…). Varbūt drīzumā, lai iestātos augstskolā, vajadzēs uzrādīt piederību kādai no koalīcijas partijām?
Man šķiet, ka neviena no «lielajām» partijām joprojām nav sapratusi, ka vinnēt Saskaņu Rīgā ar «ideoloģiju», ar krievu «trenkāšanu» valodas, skolu vai kādās citās lietās nesanāks. Ja šīs partijas pārākas un nenoliedzami konkurētspējīgas Latvijas galvaspilsētas nākotnes stratēģijas vietā liek bezmaz tik vien kā pieminekļa nojaukšanu Pārdaugavā, tad manā uztverē šīs partijas ir izlaidušās slinkumā un uzvarai nopietni nemaz negatavojas. Tās padodas jau iepriekš. Beigu galā - vispārīgas muldēšanas vietā par «skolu tīkla sakārtošanu» gribētos redzēt detalizētu, konkrētu, ekonomiski, sociāli un futūristiski pamatotu valsts rīcības plānu.