Krustā sitēju un augšāmcelšanās Lieldienas
Man ir lielisks Lieldienu stāsts. Ceturtajā aprīlī kāds zviedrs ienāca Daugavpils vecticībnieku dievnamā un sāka tur fotografēt. Baznīcas svečiniece viņam aizrādīja, ka šajos dievnamos nefotografē. Zviedrs pagrūda sievieti un nokritušu vēl paspārdīja. Tie, kas to redzēja, pasauca policiju. Zviedru aizturēja, bet palaida vaļā bez jelkādām sankcijām. Tāpat kā čurātājus pie Brīvības pieminekļa.
Tas ir Lieldienu stāsts. Lai arī tas nav stāsts par augšāmcelšanās Lieldienām, kā stāsts par krustā sitēju Lieldienām, tas uzskatāmi apliecina, cik dziļi patiesa atdzimšanas, augšāmcelšanās ideja mājo gan minētajā zviedrā, gan Latvijas varā. Tas, kas nav svēts un cienījams zviedram attieksmē pret to, kas varētu nebūt viņa paša, viņa, teiksim, «privātās» kultūras objekts, izrādās, nav svēts arī Latvijas varai attieksmē pret to, kas šā vai tā it kā ir tās kultūras svētums. Vai būtu runa par kādu vietējo dievnamu un tā sargātājiem, vai par Brīvības pieminekli, ārpusnieku necieņa pret to Latvijas varai liekas visādi pieļaujama un nesodāma.
Tas ir Lieldienu stāsts tāpēc, ka labi ilustrē mūsu devalvāciju no lieluma mazumā, no jēgas izrādē, no būtības atribūtikā. No cilvēces glābšanas caur Kristus upuri līdz tik vien kā olu ripināšanai un olu, kā arī degvīna iesvētīšanai baznīcā. Ja pastāv tikai šāds Lieldienu uztveres līmenis, tad pat mazākais atgādinājums par kādu svētuma kanonu var šķist kaitinošs un nospārdīšanas vērts. Man sauks - vai tu esi pret svētkiem, pret Lieldienu priekiem - pūpoliem, olām un šūpolēm… Nē, es neesmu. Bet es gan gribētu, lai augšāmcelšanās Lieldienas stāv augstāk par krustā sitēju Lieldienām. Lai nevis nāve, bet spēja uzvarēt nāvi nosaka mūsu pašapziņu. Tās tad manā izpratnē arī būs Jaunās derības Lieldienas.
Un ja mums, pieaugušajiem, nav prātā ārišķība un liekulīga izrādīšanās, tad taču tieši Lieldienas (nevis, teiksim, Ziemassvētki) izteic kristietības pamatdoktrīnu. Faktiski Jaunā derība tiešām sākas ar Lieldienām. Tas ir principiāli jauns sākums. Gan jaunas baznīcas, gan arī mūsu cilvēcisko cerību, mūsu katra atjaunotnes, atdzimšanas izpratnē. Turklāt - «es neesmu nācis tos taisnos aicināt pie atgriešanās no grēkiem, bet tos grēciniekus» (Mat., 9., 13.).
Protams, protams, nav spiesta lieta nodarboties ar atdzimšanu un augšāmcelšanos. Vai tā daba, vai tu pats, vai Kristus. Kā melš Uldis Bērziņš: «Nav spiesta lieta ne Dievu lūgt, ne vīnu dzert.» (Ir, 7.04.2017.) Dari, kā zini, paliec kā esi. Es Uldim piekrītu. Dievs radījis mūs brīvus un neuztiepj mums sevi.
Es pats esmu noteicis savu izvēli un pats par to atbildu. Bet! Tie ļaudis, kas mani padarījuši un uzturējuši par cilvēku, man neļauj aizmirst to atskaites punktu, kuru sauc par Radītāju, Kristu vai vēl kaut kā. Jo vecāks kļūstu, jo it kā ciešāk un tuvāk šie ļaudis man nostājas. Lai arī es vēl joprojām neesmu izaudzis līdz ticīgam cilvēkam. Manī par daudz lepnības un protesta. Tas, kas man nācis un nāk caur prātu, patiesi ticīgiem ļaudīm ir dabisks, pašsaprotams un izpaudies kaut vai attieksmē pret mani bez kādiem prāta apsvērumiem un kalkulācijām. Esmu saticis cilvēkus, līdz kuru ticības skaidrībai man vēl kā līdz debesīm. Paldies Dievam, esmu šo starpību, šo savu savtīgo atpalicību sapratis jau agrā jaunībā un esmu uzskatījis par vajadzīgu meklēt un respektēt šādu cilvēku padomu visās savās nodarbēs. Arī tādās, kas šķietami nav bijušas savienojamas ar ticību. Savādā kārtā viņi uzskatīja, ka svarīgāka par ārējo to vai citu lietu, darbu uztveri ir cilvēka spēja arī šajās lietās censties uzturēt cilvēcīgo pamatu. Šajā ziņā viņi cerēja uz mani. Un, ja esmu liekuļojis vai nodevis viņu paļāvību savās izpausmēs, tad viņi ir un paliek manas rīcības mērs. Viņi joprojām nosaka, kurās Lieldienās es pastāvu, kurās esmu es pats - krustā sitēju vai augšāmcelšanās.
Savādā kārtā tieši Lieldienas bija mums tādas kā pašvērtējuma dienas, kad mums un mūsu bērniem bija ne tikai olas un šūpoles, bet arī itin kā laicīga atskaite Kristum par to, vai esam spējuši būt cilvēki. Laiks gāja, mūsu vides patriarhi aizgāja labākā saulē, un es diemžēl neesmu bijis spējīgs turpināt un uzturēt šo, teiksim, sirdsapziņas tīrības rituālu savā vidē. Bet izvēle - pie kādām Lieldienām turēties - šā vai tā joprojām ir un būs manis paša ziņā. Priecīgas Lieldienas!