Kā viena diena pagājuši divdesmit atjaunotās neatkarības gadi. Kur nu – kā diena, kā sekunde tie pagājuši. Tik ātri, ka daudziem nav pieticis laika apjēgt, ka labu nākotni te neviens cits negādās un baļķus no ceļa nenovāks.
Tostarp jo daudziem patīk sašust par lietām, kuru iemesls tie laika gaitā kļuvuši. Šobrīd (!), divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas, nepilsoņi, manuprāt, pamatā nav vairs vēstures vai okupācijas "mantojums", bet politikas, varas neizlēmības, gļēvuma, partejisku spekulāciju uzturēta problēma.
Ieva Plaude nesen atskaņoja pilsonības "nulles variantu". Latviešu publiskā telpa jutās sašutusi. Par ko? Manuprāt, pamatā par to, ka latviete publiski skāra tēmu, kuras tādam vai citādam, bet risinājumam sabiedrība un vara divdesmit gadus bijušas par gļēvu. Atkārtoju – pagājuši divdesmit gadi, kopš atgūta neatkarība. Vara visu laiku bijusi labāka vai sliktāka, bet latviešu. Kuram te šobrīd (!) jāatbild uz jautājumiem: kāpēc jums arvien ir simti tūkstoši nepilsoņu, kuru statuss joprojām ir nenoteikts un kuri arvien nav pilnvērtīgs valsts resurss?; kādi ir būtiskie iemesli tam, ka šie ļaudis nevīžo iet naturalizācijas ceļu?; kāpēc šie iemesli nav novērsti?; kāpēc izgāzusies integrācija "no augšas"... Manuprāt, šie jautājumi ir atbildami varai, un to noņemšana no dienas kārtības ir varas ziņā. Tādā vai citādā veidā.
Ieva Plaude atskaņoja vienu no reāliem (!) iespējamiem variantiem. Taču neredzu īpašus politiskus šķēršļus, kas būtu traucējuši varai laika gaitā virzīt variantu – krievus laukā! Kur vēl kādi reāli (!) varianti? Ja nav, tad iznāk, ka niknums pret Ievas Plaudes piedāvājumu ir bezdarbības un gļēvuma niknums pret reālu ierosinājumu.
Vai varbūt esošais stāvoklis bijis tas labākais? Pastāstiet, ko labu tas devis valsts un sabiedrības nostiprināšanai? Kā uzplaukuši latvieši? Un kādus labumus turpmāk latviešiem sola lielas, vairākumā šeit dzimušu un izaugušu, taču valstī un sabiedrībā neintegrētu ļaužu masas uzturēšana? Uzskaitiet labumus, kurus es neredzu. Es redzu vāju valsti un sašķeltu sabiedrību. Sabiedrību, kurā, pateicoties varas pūliņiem un gļēvumam, politiskie nacionālie kontrasti arvien vairāk tiek tuvināti etniskajiem konfliktiem.
Atkārtoju – divdesmit gadi, kopš atjaunota neatkarība. Pie varas visu laiku latvieši. Tik ideāli turpmāk var nebūt. Nepilsoņu problēmas risinājumam pēc būtības bijusi vajadzīga tikai politiskā griba. Taču šī griba tērēta, lai oficiālas attieksmes līmenī varētu labāk spēlēties ar latviešiem, krieviem, nepilsoņiem kā ar "politisku gaļu", lai "nevēlamas okupācijas sekas" nevis novērstu, bet divdesmit gadus apgrozītu politiskajā tirgū. Ikvienas "nevēlamas okupācijas sekas", ciktāl ir runa par cilvēkiem, nebūs iespējams bezgalīgi turēt noliktavā bez konkrētas valsts attieksmes, pielietojuma un statusa. Un cerēt, ka tas sekmēs labāku sadzīvošanu, pakļaušanos vai labāku attieksmi pret pamatnāciju. Cilvēki nav mēbeles.
Neredzu, ko labu šis stāvoklis nesis latviešiem un kādas labākas latviešu nākotnes vārdā problēma netop risināta. Redzu, ka etnisko attiecību politika pat runasvīru līmenī te bieži tikusi taisīta no vaikstīšanās, netiešiem mājieniem, pigām un kulakiem ne jau publiskā, bet anonīmā virtuālā telpā. Manuprāt, tas jebkurā gadījumā ir zemiski, un šāds līmenis nevairo ne cieņu, ne respektu pret valsts saimniekiem.
Ja jau nepilsoņus vajag nobremzēt latviešu izdzīvošanai, tad kāpēc neatrodu nevienu tautas kvalitāti raksturojošu parametru, kurš pārliecinoši vēstītu, ka divdesmit gados nācijas augšupeja bijusi noturīga un stabila. Tajā skaitā valodas un izglītības parametru. Tajā skaitā teritorijās, kur runāt par krievvalodīgo iespaidu ir smieklīgi. Vai nepilsoņi bijuši traucēklis mērķtiecīgas un reālas latviešu nākotnes stratēģijas izstrādei? Vai nepilsoņu dēļ latviešu attieksme pret savu valsti ir lielāmērā centrbēdzīga, nevis centrtiecīga? Utt. Bilde liekas daudz skaidrāka, ja nepilsoņus vajag kā attaisnojumu, kā iemeslu tam, kāpēc šīs mērķtiecības (kaut tikai savas nācijas labad) te nav.
Ieva Plaude iesaka vienu, reālu (!) variantu. Viņas ieteikto varētu motivēt šādi: varbūt divdesmit gadi nepilsoņiem ir pietiekams pārbaudes laiks, sods... varbūt pietiks? Ja nepietiks – kāpēc? Tikai aiz vēlmes atspēlēties par pagātni? Tikai, lai kompensētos par savas varas mazspēju un bezstājas nonākšanu jaunu "vecāko brāļu" atkarībā? Izdevīgās upura lomas dēļ, kura it kā ļauj nejust ne savu vainu, ne savu atbildību par notiekošo? Kādas labākas nākotnes dēļ?
Tā vietā, lai lamātu Ievu Plaudi, labāk būtu ieteikt savus, reālus (!) variantus. Mūsu pārvalstiskā konjunktūra liecina, ka nepilsoņu problēmu nāksies risināt šā vai tā. Ar pavēli vai bez. Ja kādam ir padoms, kā reāli, nevis savu iegribu līmenī panākt te, mūsdienu Eiropas komunikāciju un uzskatu telpā, kādu ārisku variantu, kas traucē to izklāstīt? Izvēle būs nepieciešama šā vai tā. Un ne tikai sakarā ar nepilsoņiem. Ja arī turpmāk kultivēs esošo politikas kvalitāti un starpkopienu attiecības, tad perspektīvā daudzvalodīgā, daudzkonfesionālā, daudzkrāsainā imigrācija, kas agri vai vēlu ieņems pasaulē izklīdušās tautas daļas vietu, te tāpat neintegrēsies un pastāvēs kā "trešais spēks". Ar kuru pilnā sparā spekulēs abi pārējie. Domāju, ka pagaidām Latvija vēl var izvairīties no šāda varianta. Bet tad ir jābeidz ākstīties un jādomā. Pirmkārt, varbūt tiešām ir kāds ģeniāls, bet reāls mononacionāls risinājums. Vai arī, otrkārt, jāizvēlas, kas latviešu, viņu valsts nākotnei labāk – mērķtiecīgi un labā kultūras, saskarsmes kvalitātē veidot Latvijas politisko nāciju kopā ar vietējo krievvalodīgo un citu te esošo tautu kopumu vai arī lutināt savu nīgrumu, nedomājot, vai uz tā kas izaug, ko tas nes valsts spēkam. Jāatgādina, ka latviešiem, lai pašsaglabātos reālos (!) apstākļos, jādomā daudz vairāk un gudrāk nekā vietējiem krieviem. Jo aiz krieviem ir viņu slāviskā pirmdzimtene, bet aiz latviešiem šajā ziņā nav nekā. Tikai Latvija.