Pielaižu tirgus nav izslēgts
Mana attieksme pret pielaides liegumu valsts noslēpumam ir tieši tāda pati kā pret čekas maisiem.
Maisu saturam bija jābūt publicētam visā tā pilnībā jau sen. Un, līdzīgi, ja deputātam, amatpersonai valsts darbā tiek liegta pielaide valsts noslēpumiem, lieguma iemesliem jātop publicētiem visā pilnībā. Satversmes aizsardzības birojs, protams, var neatklāt savus avotus un varbūt(!) arī informācijas iegūšanas metodes, bet pielaides atteikumam jābūt argumentētam un profesionāli pamatotam. Citādi SAB, manā uztverē, nevis aizsargā Satversmi, bet iztaisās par kārtējo viszinošo un visvareno varas institūtu, kurš vismaz kaut kādās atsevišķās izpausmēs tiecas pastāvēt augstāk gan par Satversmi, gan par Saeimu.
Lai tā nebūtu, arī pašam valsts noslēpumam jābūt skaidri definētam, nevis mistificētam. Manuprāt, tas ir iespējams, neatklājot, kas tieši ir slepens, kas jāpatur slepens. Vienlaikus skaidri definējot informāciju, kas nav pakļaujama nekādiem ierobežojumiem (piemēram: cilvēktiesību pārkāpumi; ārkārtas situācijas; ekoloģijas, izglītības, veselības situācija; valsts iestāžu un amatpersonu nelikumīga darbība; privilēģijas, kompensācijas u.tml.;…).
Definīcija «valsts noslēpums ir tāda militāra, politiska, ekonomiska, zinātniska, tehniska vai cita rakstura informācija, kuras nozaudēšana vai nelikumīga izpaušana var nodarīt kaitējumu valsts drošībai, ekonomiskajām vai politiskajām interesēm» man šķiet vispārīga, aptuvena un nebūt nenodrošina likuma Par valsts noslēpumu virsvaru, tā neievainojamību no partijisku iegribu un drošības dienestu puses, kad par valsts noslēpumu var kļūt nebūt ne valsts lietas, bet varasvīru rebes. Protams, manu attieksmi lielā mērā nosaka tas, kā politika gādā par valsts kvalitāti. Diemžēl neredzu, ka drošības dienesti spēj būt šīs kvalitātes ideāls vai arbitrs. Arī tāpēc, lai depolitizētu, precīzāk, departijiskotu jautājumu par pielaidēm valsts noslēpumam, ir nepieciešams perfekts valsts politiskās un pārvaldes sistēmas audits. Kāpēc man būtu jāpieņem, ka SAB vai Militārās izlūkošanas un drošības dienests (MIDD) ir neatkarīgi lēmēji šajās lietās, ja 43,65% mūsu sabiedrības neuzticas specdienestiem, 23,6% neuzticas daļēji, 18,7% nav par to domājuši, bet 13,96% - uzticas. Vai nu kaut kas nav kārtībā ar komunikāciju, vai pašiem dienestiem. Šīs uzticības ir par maz, lai es domātu, ka politika te nu nekādi nespēj manipulēt ar specdienestiem. Savukārt politiskais korporatīvisms, kurš pie mums, manuprāt, ir klaji izpaudies, piemēram, spēlītēs ar un ap KNAB, lika man iepriekš teikt vārdu «varbūt». Jo diemžēl es pieļauju, ka arī pie mums «vajadzīgo» («mēs» negribam viņu šajā amatā, tāpēc nedosim viņam pielaidi u.tml.) informāciju par kādu norisi vai cilvēku var «organizēt» visādos veidos un ne vienmēr par labu objektivitātei. Ir vajadzīgs profesionāls valsts sistēmas audits un tam adekvātas izmaiņas varas praksē. Var jautāt - vai tad nepietiek ar to, ka katrā atsevišķā gadījumā šo auditu savā ziņā veic Satversmes tiesa? Ja atsevišķu gadījumu novērtējums ST netop mācība situācijai kopumā, tad acīmredzot nepietiek.
Es pieļauju, ka neesmu šajā tēmā kaut ko kā nākas sapratis. Bet turpat tīšām gribu uzsvērt, ka manu saprašanu nosaka pielaidēm veltītais publiski pieejamās informācijas kopums. Es saskatu šajā kopumā pietiekami daudz nepamatotas, teiksim, neinformētības, kura pat provocē mani pieļaut, ka pielaižu došana vai nedošana valsts noslēpumam vismaz kādā daļā ir tik vien kā politisks tirgus, kam ar valsts drošību nav sakara. Un vēl šis kopums, tā pretrunīgā kvalitāte mani vedina domāt, ka mūsu specdienesti palaikam slepeno vairāk sevi nekā valsts noslēpumu. Tiem patīk aplaisties ar miglu. Un man šķiet, ka attieksmē pret cilvēkiem vārds «baidīties» tiem arvien liekas svarīgāks par vārdu «uzticēties».
Taču - es respektēju valsts drošības dienestus. Tur strādā vai ir strādājuši vairāki cilvēki, kuri man ir autoritātes un kuru domas lasu kā skolnieks. Tik vien gribu, lai šie dienesti, protams, ņemot vērā specifiku, izpaužas reljefāk un, ja tā var teikt, neatkarīgāk, kā ļoti nopietns valsts institūts. Tostarp būtu labi, ja tie, balstoties savā rīcībā esošajā informācijā, palaikam publiski raksturotu arī valsts varas, sabiedrības, pārvaldes kvalitāti to kopumā. Es zinu, ka šie cilvēki par to domā. Iespējams, ne varai, ne sabiedrībai šis raksturojums nepatiks. Pašas vainīgas.