Ne varas, bet varas slimību izrāde
It kā Krievijas OMON attiecību kārtošanā ar protestētājiem 26. martā viss bija «kā parasti». Iesākumā nemotivēti atteikumi protesta akcijām, pēc tam – vaļa aizturēt un dauzīt cilvēkus. Viss tradicionāli. Tomēr man likās, ka šoreiz tajos kadros, ko rādīja mediji, es redzu ne tik daudz «darbu», cik ārišķību, izrādīšanos… Protams, būtu aplam kaut ko pieņemt «no kastes».
Tāpēc manu viedokli par šiem opozīcijas mītiņiem te pamatā nosaka nevis publiski pieejamā informācija, bet manu Maskavā un dažās citās Krievijas lielpilsētās mītošu čomu, ar kuriem regulāri sazināmies, uzskati. Ne tikai tos no viņiem, kuri piedalījās šajos opozīcijas pasākumos, bet pat tos, kuri starp viņiem ir Putina adepti, izbrīnījis, piemēram, tas, cik bieži aizturēšanas to pamatmasā šoreiz notikušas bez kāda acīm redzama, pamatota iemesla. Starp aizturētajiem bija vienkārši garāmgājēji. Vienam no maniem puišiem, kurš bija aizgājis šo būšanu «paskatīties», licies, ka spēka struktūrām opozicionāri šoreiz bija vairāk vajadzīgi, gadījās pa rokai, lai parādītu sevi. Nevis lai veiktu kādas kaut cik pamatotas varas darbības. Bet sevišķi es pieķēros viena pazīstama maskavieša sacītajam: «Vladimira Putina tēls, viņa sabiedrībā radītais iespaids valstī ir daudz efektīgāki nekā tas varas apjoms, kas faktiski ir viņa rīcībā.»
Es šo lieku kopā ar to, ko nopietni Krievijas un citu zemju autori rakstījuši par Krievijas varu pašlaik. Tostarp - par spriedzi šīs varas aprindās. Acīmredzot tā ir visai nopietna un OMON izrīkošanās 26. martā varētu būt liecība tam, ka šo spriedzi sākts publiski izrādīt. Vai arī Krievijas varas aprindās kāds apzināti vēlas eksponēt šīs varas degradācijas pazīmes. Nevis spēku, pat ne kaut kādu varas diktāta absolutizāciju, pat ne patvaļu, bet tieši vēlmi degradēt pašu varu. Tātad - agresijas stils 26. martā tikai pastiprina domas, ka Krievijā ir būtiskas augstākā varas līmeņa iekšējo attiecību problēmas un paredzamas vai jau rit cīņas par varas pārdali šo aprindu ietvaros. Un tieši tas ir inspirējis šo acīm redzami diletantisko, izlaidīgo varas izrādīšanu. Spēcīga, par sevi pārliecināta, viengabalaina vara tā nerīkojas. Spēcīga vara nepieļauj, lai tās spēka struktūru izpausmes kļūst ļauni smieklīgas, kariķējamas. Šādas izdarības maitā Krievijas ģīmi nebūt ne tikai oponējošās Eiropas, bet jebkurās acīs.
Turklāt opozīcija šoreiz taču izpaudās, teiksim, visnotaļ valstiski - pret korupciju. It kā netika uzsvērts nekas, kas varētu Kremli kaitināt - ne Ukraina, ne Krima, ne autoritārisma tendences… Kāpēc Kremlis neļāva Aleksejam Navaļnijam un viņa sekotājiem izpausties pilnā mērā, kāpēc viņš dabūja sutkas, nav saprotams. Manā uztverē, tā ir varas pārdozēšana līdz stulbumam ar kādu man nezināmu, taču aprēķinu. Es pat sliecos šajā protestā nolasīt vairāk mājienu Dmitrijam Medvedevam un viņa dzīvesstilam nekā Vladimiram Putinam. Turklāt arī kopumā man šķiet, ka tāda opozīcija, kādu pārstāv Navaļnijs, ir Krievijas varai samērā ērta. Lai arī varas raksturojumi, ko tā sniegusi, nereti bijuši ļoti sāpīgi, aizskaroši un arī trāpīgi. Tomēr (arī lielā mērā paziņu iespaidots) es uzskatu, ka spēcīga politiska, intelektuāla opozīcija (varbūt ir režīma kritika, ir vēlme pārņemt varu, bet nav jēdzīgas alternatīvas, proti - nav nolasāms attīstības piedāvājums) Krievijā tās varai bīstamā līmenī šobrīd nepastāv. Arī Alekseja Navaļnija sekotājus es par tādu opozīciju neuzskatu. Lai cik kategorisks viņš būtu, lai cik teiktu, ka Krievijas vara piedzīvo «profesionālu bankrotu» un ka Putinam piemīt «monarha pašsajūta», kādēļ «nekādas brīvprātīgas - pēkšņas vai pakāpeniskas - aiziešanas šajā situācijā nevar būt» (Sobesedņik). Tas tik vien kā apliecina Krievijas varas iekšējo drāmu, dara iespējamus tās visnegaidītākos izvirdumus, kuri var dzemdēt gan ļaudīm, gan valstij ļoti bīstamus monstrus. Jo vairāk, ja neparādās pārliecinošas šīs varas alternatīvas kontūras. Ja jūs tās Krievijā redzat, pasakiet. Es tās patlaban neredzu.
Patlaban es Krievijas opozīcijā diemžēl saskatu vairāk varas gribētājus nekā sabiedrības, tautas pārstāvjus. Mani čomi, kuri nebūt nav stulbi, no kuriem viens diezgan sen pat bijis Valsts domē, ne velti man šodien saka - ņe s kem (nav ar ko iet). Patlaban, arī 26. marta iespaidā, es sāku piekrist tiem cilvēkiem Krievijā, kuri saistībā ar savas valsts kursu min vārdus «Argentīnas scenārijs». Bet - arī to varai vajadzētu uztvert kā brīdinājumu, sākt nopietni domāt. Jo šis scenārijs neko labu nesola arī pašai varai kā tādai.