Latvijā iebrauc debilizācijas tanki. Tiem apkārt pulcējas Latvijas ministri, politiķi, inteliģences pārstāvji ar ziediem, sajūsmas asaru traukiem un plakātiem.
"Prasām Latvijai maksas izglītību un bezmaksas darbu!" "Mēs piespiedīsim latvieti būt patriotam – strādāt līdz nāvei un bez vecumdienām!" "Pensijā – tikai virs vidējā dzīves ilguma un nekā citādi!" "Kultūru – tikai eksportam!" "Tumsonība – Latvijas Nokia!" "Jaunatnes emigrācija – Latvijas ieguldījums Eiropas drošībā!" "Skolām nav jāmāca, slimnīcām nav jāārstē, bet jāpelna, jāpelna un vēlreiz jāpelna!" "Kultūrā – tikai ģēnijus, skolās – tikai biezos, zinātnē – tikai komā!" "Mūsu likums – džungļu likums: stiprie izrēķinās ar vājajiem, gudrie izrēķinās ar stiprajiem, bet valdība izrēķinās ar visiem!" "Mūsu attīstības likums – samazināto porciju likums: katrā krogā katra pasniegtā ēdiena porcija būs mazāka nekā pirms gada!" "Mūsu pārvaldes kredo – Spensera likums: ideāls vadītājs spēj pieņemt lēmumu, nezinādams absolūti neko!" "Mūsu kultūrpolitikas stūrakmens – aveņu džema likums: jo plašāk izsmērēsi, jo plānāka kārtiņa!" "Mūsu rīcības moto – Vīstlera likums: nekad nav zināms, kam taisnība, bet vienmēr zināms, kurš galvenais!" U.c., u.tml.
Tankus pamazām noklāj bučas. Rosīgajā pulciņā sevišķi izceļas kultūras ministrs un izglītības ministre. Tieši viņi darījuši visvairāk, lai notiktu tas, kas notiek. Tieši pateicoties viņu rūpēm par to, lai kultūra un izglītība kļūtu par ierobežotas pieejamības, tikai noteiktas rocības pakāpē lietojamām mantām, debilizācijas tanki tiek bučoti ne tikai padibeņu mitekļos, bet arī kroņa namos, skolās un kultūras iestādēs.
Runā, ka ēnu ekonomikas procentuālais īpatsvars Latvijas ekonomikas kopumā ir lielāks nekā pensionāru procentuālais īpatsvars iedzīvotāju skaitā. Taču pensionāru pensiju apjoms un tā samazināšana varas mutēs skan kā pērkondārdi salīdzinājumā ar pīkstieniem un darbības niecību ēnu ekonomikas samazināšanā. Šis piemērs te ir tikai ilustrācija politikai, kas, manuprāt, līdzīgā garā tiek piekopta ij kultūrā, ij izglītībā. Es to sauktu par attīstības resursu, nākotnes potenciāla degradāciju. Jo gan izglītībā, gan kultūrpolitikā valdības, tās čaklo ministru represīvā, ierobežojošā uzmanība tiek vērsta nevis tik daudz uz traucēkļiem, uz faktoriem, kas aptīra valsti un nozari, ir pamats savtīgai naudas novēršanai no nozares misijas, cik tieši uz tiem resursiem, kuriem būtu jānosaka un jāapliecina šo jomu darbības pozitīvā ietekme, pozitīvais rezultāts visā sabiedrībā. Tagad un nākotnē. Savādā kārtā ar naudas rungu tiek sists nevis pa reālajiem politiskajiem, organizatoriskajiem, sistēmiskajiem, strukturālajiem, kvalifikācijas... trūkumiem (tātad – nodrošināta ilgstoša ekonomija pēc būtības un par labu nozares rīcībspējai), bet tieši pa šo rīcībspēju. Pa darbiniekiem, kuri par to reāli (!), nevis birokrātu krēslos gādā. Pa studentiem. Lai tik izdabātu kārtējā budžeta iegribām, valsts kases problēmām viena vai pāris gadu ietvaros, lai izpatiktu katram spļāvienam no SVF, PB vai ES puses, stratēģisko līmeni degradējoši saukļi birst no ministru mutēm kā no maisa.
Piemēram, izglītības ministre pieļauj augstāko izglītību tikai par maksu. Kā vārdā un kādu apsvērumu dēļ šī tā pieļauj? Varbūt viņa zina, ka jau nākamgad Latvijā visi (!) slāņi taps tik turīgi, ka ikviens augstākās izglītības cienīgs censonis spēs to pats arī apmaksāt? Varbūt viņai ir apsvērumi, kuri liecina, ka jau šogad Latvijas darba tirgus, nodarbinātības politika taps tik ideāli, ka valsts stimuli būs lieki. Darba tirgus pats regulēsies tik ideāli, ka vajadzība pēc valsts pasūtījuma, valsts ieinteresētības atkritīs pilnībā. Darba tirgus kā tāds bez valsts politikas nodrošinās arī sabiedrības kvalitāti. Jo droši vien izglītības ministrei ir recepte, kā caur to un tikai to, bez valsts atbalsta nodrošināt gudrāko, spējīgāko, talantīgāko, nevis vien biezāko un enerģiskāko selekciju. Droši vien ministre zina tik pietiekamu instrumentu klāstu no valsts mūkošās jaunatnes noturēšanai, ka budžeta vietas augstskolās kā šāds instruments nav vajadzīgas. Utt. Manā uztverē ministre, izdabājot valdības stilam, kārtējo reizi tiecas pārcelt uzmanību un represijas no reālajiem nepamatotu izdevumu iemesliem nozarē uz studentiem vai darbiniekiem. No trūkumiem uz potenciālu un resursiem. Manuprāt, šādi un tiem līdzīgi paziņojumi nav nekas cits kā debilizācijas tanku bučošana.